Garīguma struktūra

·       Katra indivīda substancionālā specifika ir viņa garīguma specifika: individuāli oriģināla attieksme pret sevi un pret ārējo pasauli, spējot uztvert, piemēram, masu bezprāta simptomus jau ilgi pirms tam, kad par masu bezprāta klātbūtni ir nostiprinājies vispārējs viedoklis.

·       No indivīda garīguma specifikas ir atkarīga realitātes sociālā konstruēšana, sociumā saskatot kaut ko savu un tikai viņa izpratnē eksistējošu.

·       Indivīda garīguma struktūrā ietilpst spēja sevī uzsūkt un pārdzīvot laikmeta problēmas, tendences, sāpes.

·       Indivīda garīguma struktūrā var ietilpt tas apziņas komplekss, ko var dēvēt par eksistenciālo drāmu. Indivīds tādā gadījumā kļūst patiesības liecinieks savas eksistences jēgai un kopumā tai metafiziskajai problemātikai, kas attiecas uz cilvēka esības pamatiem.

·       Garīguma struktūrā var dominējoši ietilpt, piemēram, ironija kā domāšanas stils, sevis un ārējās pasaules vērtēšanas metode. Ironija var izpausties dažādi. Var būt ironija kā specifisks noliegums, kad viss tiek noliegts, lai formulētu jaunu ideju, konceptu u.tml. Ironija tāpat var liecināt par indivīdu kā eksperimentējošu labdari, kad noliegums ir sākums pozitīvam vērtējumam.

·       Garīguma struktūru jebkurā gadījumā (jebkurā cilvēkā) ietekmē laikmets jeb precīzāk – laikmeta kultūra. Īpaši sakāpināta tāda ietekme ir t.s. pārejas laikmetos, kad strauji mainās kultūra: rodas jauna attieksme pret realitāti, ieviešas jauna vērtību un normu sistēma. Divu atšķirīgu laikmetu krustpunktā garīguma struktūra var jūtīgi reaģēt, sākot ar ironiskumu un beidzot ar traģiskumu attieksmē pret visu jauno – jaunā saturu un tā autoriem.

Refleksiju fragmenti (2)

§  Valstij, kura vēlas būt pasaules valdniece, nekad nav sabiedrotie. Tā ir valsts – ģeopolitiskā vientuļniece. Tādai valstij var vienīgi pielīst, censties pakalpot. Tāpēc Otto fon Bismarks esot teicis: lielas valstis ir laupītājas, mazas valstis ir prostitūtas.

§  Elektorāta konjunktūrai, tirgus konjunktūrai Rietumu civilizācijā nav pakļauta vienīgi Bekingemas pils. Iespējams, tāpēc ir dzimusi slavenā rekomendācija: kaut kas sliktāks par naidošanos ar anglosakšiem ir draudzība ar anglosakšiem.

§  Ne vienmēr ir saprotams, kas ir sliktāk – nodevība jeb muļķība.

§  Valsts veidošanās sākas nevis ekonomikā, militārajā jomā, bet vērtību un ideālu formulējumos turpmākajai dzīvei.

§  XXI gs. sākumā parādījās jauna un skaista ilūzija: planētas sabiedrība ar vienotu likteni.

§  Aukstā kara mentalitātes vietā Rietumu civilizācijā XXI gs. nostiprinājās rusofobijas mentalitāte.

§  Viens ir valstiskuma institūciju morālā novecošana un formu izsīkšana, pavisam kaut kas cits ir valstiksuma formu apzināta kropļošana vai kropļojumi idiotu dēļ.

§  XXI gs. planētu pārklāja jauns intelektuālais viruss – postpatiesība. Jēdzienu “post-truth” izdomāja blogers Dēvids Roberts 2010.gadā.

§  Ja postpatiesība ir cilvēkos, tad cilvēki vairs nav cilvēki, bet postcilvēki.

§  Ja postpatiesībai ir iespējams formēt globālo realitāti, tad tā vairs nav globālā realitāte, bet globālā postrealitāte.

Cilvēks eksistenciālajā filosofijā

Ja filosofa pozīciju nosaka viņa personība, tad arī eksistenciālās filosofijas pārstāvja pozīciju nosaka viņa personība. Tātad ir sastopami cilvēki, kuru domāšanas saturs, domāšanas stils un domāšanas patoss atbilst tai specifikai, kura ir t.s. eksistenciālās filosofijas pamatā. Turklāt atziņu par to, ka filosofa pozīciju nosaka viņa personība, ir formulējuši eksistenciālās filosofijas pamatlicēji. Viņi ir pārliecināti, ka filosofija nevar būt objektīva (atrauta no cilvēka personības), bet varbūt tikai subjektīva (sakņota cilvēka personībā). Vēl viņi saka, ka patiesība ir cilvēkā, bet nevis viņa zināšanās. Tāpēc patiesība ir personiska – eksistenciāla. Hamleta vārdiem “būt vai nebūt” ir tikai subjektīva nozīme. “Patiesības stihija” (Hēgelis) ir cilvēka subjektīvā stihija. Eksistenciālās filosofijas atziņām pretēja rakstura atziņas ir pozitīvismam, kam galvenais ir jutekliski uztvertās zināšanas; pozitīvismā patiesība ir jutekliski iegūtās patiesības. Tiesa, filosofija jau senāk spēja nošķirt spontānās jeb intuitīvās zināšanas no refleksīvajām (ar prātu iegūtajām) zināšanām. Sena ir arī atziņa, ka cilvēku nevar “sistematizēt” - iekļaut strukturētu zināšanu sistēmā. Cilvēks ir “sistēma Dievam” (Kirkegors), bet filosofs dzīvo “Dieva templī” – dzīvo tikai savā filosofijā. Filosofs nevis dzīvo, lai domātu, bet gan domā, lai dzīvotu. Tā ir tipiska eksistenciālās filosofijas tēze. Vēl tiek piebilsts, ka ar mehānikas likumiem nevar izskaidrot garīgos procesus.

XX gadsimta melnā seja

Apkopojot galvenos notikumus aizvadītajā XX gadsimtā, uzskaitījumā ir jāiekļauj šādi notikumi:

·       divi Pasaules kari,

·       atomieroču izgatavošana un pielietošana,

·       ķīmisko un bioloģisko ieroču izgatavošana un pielietošana,

·       masu kultūras rašanās un masu kultūras industrijas izveidošana,

·       TV un interneta iekļaušana masu komunikācijā,

·       slepenu nevalstisko planetārās vadības struktūru izveidošana,

·       narkotiku propaganda un izmantošana “lieko” iedzīvotāju “utilizācijai”,

·       homoseksuālisma legalizācija un propaganda,

·       SPID izmantošana “lieko” iedzīvotāju “utilizācijai”,

·       finansu kapitālisma rašanās,

·       mākslas un literatūras postmodernistiskā degradācija,

·       morālo, intelektuālo, kognitīvo vērtību devalvācija,

·       sociālisma ideoloģijas kompromitēšana,

·       proletariāta šķiras izzušana,

·       planetāri globālā demogrāfiskā pāreja,

·       eiropeīdu rases novecošana un izmiršana,

·       atsacīšanās no zelta kā naudas ekvivalenta,

·       vienpolārās pasaules pārvaldīšanas modeļa īstenošana,

·       terorisma projekti specdienestu darbībā.

Mūsdienu zinātne

§  Mūsdienu zinātne nonāk neērtā situācijā, kad nākas tikties ar “mūžīgo patiesību” (veritas internelles) un “praktisko patiesību” (veritas de fait). Tas pats notiek saskarsmē ar eidētiskām (ārējām, redzamām) patiesībām un logosa (iekšējām, jēgas) patiesībām. Zinātnes ceļā vienmēr ir izvēle starp loģiku un eidētiku, diskursu un intuīciju, prātu un sirdi. Tā tas ir arī mūsdienās. Šo izvēli var izmantot nekorekti un var izmantot konstruktīvi.

§  Mūsdienu zinātnei nav viegli piedalīties disputā par cilvēku iedzimto nevienlīdzību, tautas tradīciju sakrālo nozīmi, sociālās hierarhijas svarīgumu, ideoloģiju un ezoteriskumu, sociāli politisko racionālismu un poētiskās racionalitātes izbalēšanu, darba reliģiju un garīguma stigmu, “vadāmo revolūciju” un “humanitāro intervenci”, sabiedrības liberālās transformācijas tādām tendencēm kā agresivitāte, masu emocionālie uzplūdi, provokatīvisms, institualizētā korupcija, korpokrātijas varaskāre, refleksu spēju izmainīt domāšanu, biznesa sociālo dresūru, ģimenes uzspiesto represīvo ideoloģiju un “seksuālo revolūciju” kā neoliberālisma ieroci, stulbuma emanāciju (izdalīšanos, izstarošanu, izplūšanu), slepenajiem “vēstures saimniekiem” (Dizraeli), reālo varu un slepeno varu, konvencionālo zinātni un zinātni, pasaules pārvaldīšanas triādi: transnacionālās struktūras – specdienesti – universitātes un fondi.

§  Mūsdienu zinātnes ceļā nostājas postmodernisma patiesības interpretācija; proti, jautājums par patiesības neatkarību un patiesības atkarību no patiesības deklarētāja sociālā, mantiskā, politiskā statusa.

§  Mūsdienu zinātnes ceļā nostājas arī iracionāli fenomeni: ezotēriska prakse, mistiskas mācības.

§  Mūsdienu zinātne saduras ar kultūras aksiomātikas nihilismu; respektīvi, kultūrā pieņemto normu noliegšanu, kultūras normu “plurālismu”.

§  Mūsdienās saglabājas sociālo un humanitāro zinātņu metodoloģiskā specifika. Tāpēc pastāv kognitīvās robežas starp sociālajām un humanitārajām zinātnēm, un dabas zinātnēm, nepieļaujot metodoloģisko konverģenci (pakāpenisku tuvināšanos). Joprojām aktuāls ir jautājums par robežu starp zinātniskajām zināšanām un nezinātniskajām zināšanām.

§  Sociālās un humanitārās zinātnes mūsdienās tāpat kā agrāk cenšas iegūt zināšanas par cilvēku un sabiedrību. Tās ir mākslinieciskās, ikdienišķās dzīves pieredzes, filosofiskās, reliģiskās, mitoloģiskās, morālās, politiskās, tiesību zināšanas, kuras viens gudrs vīrs nosauca par “acīm neredzamām zināšanām”.

§  Mūsdienu zinātne ir sākusi plaši un kompleksi (piem., kulturoloģijā) interesēties par cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas virsbioloģiskajiem regulātoriem; proti, kultūras regulātoriem.

§  Mūsdienās slavena kļūst bioloģiskā ģenētika, genomā noskaidrojot to, kas tiek mantots no iepriekšējās bioevolūcijas.

§  Arī mūsdienās saglabājas tēze, ka zinātne var visu pētīt, bet tikai ar diviem nosacījumiem: 1) objektivitāte un 2) priekšmetīgums.

§  Mūsdienās racionalitāte tiek iedalīta klasiskajā, neklasiskajā un postneklasiskajā racionalitātē, kas reizē kļūst zinātnes attīstības galveno etapu apzīmējums. Klasiskās racionalitātes (klasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir mehānistiskas, vienkāršas sistēmas; neklasiskās racionalitātes (neklasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir sarežģītas pašorganizējošas sistēmas; postneklasiskās racionalitātes (postneklasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir sarežgītas pašattīstības sistēmas. Dabas zinātnēs mūsdienās ir postneklasiskais periods – sarežģītu pašattīstības sistēmu pētīšana.

Fakti, refleksijas

Ø  1920.gada 10.janvārī notika Nāciju līgas pirmā sēde. Šo pasākumu var uzskatīt par globālā neoliberālisma sākumu – pasaules valdnieki kļuva “atlantisti”.

Ø  Vudro Vilsona slavenie 14 punkti etniskās ainas nokārtošanai Eiropā pēc I Pasaules kara faktiski ir atklāta iejaukšanās citu valstu lietās.

Ø  Pēc Versaļas līguma noslēgšanas civilizācijas centrs no Anglijas pārceļas uz ASV – bijušo Anglijas koloniju.

Ø  Trampa uzvara ir trieciens transnacionālajai globālā neoliberālisma sektai, taču “globālisms” kā ideoloģija saglabājas.

Ø  XXI gs. sākumā terorisms kļūst līdzeklis ārpolitikas mērķu sasniegšanai ne tikai ASV.

Ø  Džozefs Baidens 2017.gada janvārī Davosā: “Putins vēlas sagraut liberālo starptautisko kārtību”. Tātad ir kaut kāda starptautiskā kārtība, kas ir izdevīga ASV.

Ø  ASV zeltu atdalīja no dolāra 1971.gada 15.augustā.

Ø  2009.gadā, protestējot pret Obamas reformām, uz ielas vienā dienā izgāja 2 miljoni – visgrandiozākā demonstrācija Vašingtonas vēsturē.

Ø  Metafiziskās mutācijas: piem., kristietības rašanās. Tiek uzskatīts, ka Rietumu civilizāciju spēj glābt tikai metafiziskā mutācija – kaut kas idejiski jauns un kolosāli grandiozs.

Refleksijas par civilizāciju

v  Rietumu civilizācijas sasniegums “ateistiskais humānisms” apliecina neiedomājamu augstprātību un kosmisko pretenciozitāti, kā arī neiedomājamu novirzīšanos no svētuma, kura pamats ir transcendentāls (reliģijā Dievs ir transcendentāls fenomens). Tā tas visvairāk ir zināšanu sfērā, solot atbildes uz visiem iespējamajiem jautājumiem cilvēku smadzenēs.

v  XX gadsimtā Rietumu civilizācijā galvenā idejiskā cīņa bija starp sociālismu (humānisma stingro variantu) un liberālo demokrātiju (humānisma mīksto variantu).

v  Totālais ateisms ir veicinājis nelabojamu pesimismu - sava laikmeta nolādēšanu. Dzīvojot bez reliģijas, eiropeīdi kļūst ateisma zombiji. Turklāt tāda ateisma zombiji, kurus vairs nevar garīgi un metafiziski ietekmēt neviena ideoloģija un ne tikai kristiānisma ideoloģija. Var vienīgi ietekmēt garīgi nevērtīga ideloģija bez metafizikas, kad kritiskās domāšanas vietā funkcionē eksistenciāli primitīvi refleksi un sasniegta eksistenciālā patoloģija – cilvēciskās vitalitātes izsmeltība, kas liecina par eiropeīdu kolektīvo antropoloģisko suicīdu. Eiropeīdiem garīgā, intelektuālā brīvība vairs nav cilvēka pašcieņas garants un kritērijs, bet idiotijas fobija savā ceļā nesastopams ne ar kādu psihisko pretestību, jo idiotija kļūst cilvēka esamības organisks elements.

v  Rietumu civilizācijas intelektuālā kapitulācija masveidā sākās XX gadsimta 70.gados, un jau XXI gadsimta sākumā intelektuālā neadekvātuma kritika valsts amatpersonu, akadēmiskā kontingenta līmenī kļuva ikdienišķa parādība.

v  Līdz XVIII gadsimta vidum vēsture Eiropā virzījās stihiski bez speciāliem “vēsturiskajiem projektiem” un vēstures projektējoši konstruējošās tieksmes. Turpretī no XVIII gadsimta vidus viss izmainījās un sākās “vēsturisko projektu” laikmets,, kas intensīvi turpinās XXI gadsimtā. Vēsturnieki saskata trīs iemeslus “vēsturisko projektu” ģenēzē: 1) masu sabiedrības rašanās, izvirzot uzdevumu vadīt un pārvaldīt masas; 2) finansu kapitāla nostiprināšanās saimnieciskajā darbībā, vēloties finansiāli kontrolēt sociumu, valstu politiku un to darot gan atklāti, gan slepeni; 3) masu komunikācijas rašanās, saskatot iespēju ideoloģiski vadīt masas un masu komunikācijas līdzekļos saskatot lielisku palīgu “vēsturisko projektu” realizācijā. No XX gadsimta otrās puses tautas tiek nosēdinātas pie televīzoriem un aizmirst par nepieciešamību iziet ielās un protestēt pret ekspluatāciju.

v  Rietumu civilizācijas bojāeja kļūst uzskatāmi redzama un tiek analītiski kompetenti izprasta no XIX gadsimta beigām, kad tiekamies ar dekadenci, anarhismu, nihilismu. Līdz I Pasaules karam jau viss bija nonācis tik tālu, ka, piemēram, Tomass Manns atklāti atzina Eiropas nāvi.

v  Liberālās demokrātijas dievinātais liberālais individuālisms varēja gūt panākumus tikai tajā laikā, kad iznīcināja ne tikai sekundārās struktūras (nāciju, nacionālo valsti, pilsonisko sabiedrību), bet iznīcināja arī bāzes struktūras (ģimeni, dzimstību), tādējādi sev parakstot nāves spriedumu.

v  Sociālisma ideoloģija mēģināja spēkoties ar liberālo individuālismu. PSRS šī spēkošanās noslēdzās ar liberālā individuālisma uzvaru. Izrādījās, ka t.s. masu apziņu spēj pievilināt liberālā individuālisma tēzes. Masu cilvēkos (“proletariātā”) ir kaut kas tāds, kas atbilst liberālā individuālisma doktrīnai.

v  Viduslaiku kristiānisms radīja izcilu civilizāciju; taču šī civilizācija ielaidās kompromisos ar racionālismu un materiālismu, dažādā veidā (tekstos, simbolos, iestādēs, likumos, morāles normās) institucionalizējot sausi lietišķu attieksmi pret īstenību un izturēšanos pret īstenību tikai no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa.