Globālisms

·       Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

·       Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu.

·       Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, atšķirību un robežu izzušanu.

·       Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

·       Ideoloģiskā globālisma oponents ir kļuvis nacionālistiskums – nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols.

                      

Refleksiju fragmenti (5)

§  Ja brīvība ir obligāta norma, ko ideoloģiski uzspiež neoliberālisms, tad tā vairs nav brīvība, bet demagoģiski rafinēti noformēta nebrīvība. Ja politisko, nacionālo, valstisko vienaldzību (indiferenci) cenšas padarīt par normu, kā to dara neoliberālisms, tad sabrūk valstiskās suverenitātes institūts un sociuma dzīves kārtība vispār. Tāds stāvoklis ir izdevīgs vienīgi modernajai kolonizācijai vārdā “globalizācija”. Tauta bez valsts degradējas. Valsts ir tautas kolektīvās vienotības garants. Ja nav valsts, tad nav arī tautas kā kolektīvs subjekts.

§  Masu sabiedrības tipiskākais pārstāvis Das Man (Haidegers) jau sen ir kļuvis agresīvs un cietsirdīgs, jo jūt, ka no viņa baidās, viņam cenšas pielabināties un izpatikt, priekš viņa ir radīta masu izglītība, “tautas varas” ideoloģija, masu kultūras industrija, masu mediji, masu ražošana.

§  Brīvības, vienlīdzības, pašcieņas apziņu nevar radīt tehniskā ceļā ar tehnoloģiskām metodēm. Nepieciešamas ir psiholoģiski dziļi motivētas ideoloģiskās konstrukcijas. Haidegers tādu nākotnes ideoloģiju dēvēja par “jauno humānismu”. Mūsdienu liela nelaime ir humānisma nepareiza formulēšana, humānismam uzspiežot visus divkosīgā “plurālisma” veidus – patiesības plurālismu, morālo plurālismu, uzskatu plurālismu utt. “Jaunā humānisma” realizācija nav iedomājama bez radikālām izmaiņām cilvēkā, cilvēku atbrīvojot no Das Man mentalitātes, kas noteikti ir utopisks mērķis. Atbrīvošanās no Das Man mentalitātes ir cilvēka iekšējās brīvības panākšana, kad brīvība (tās visi aspekti) ir metafiziski izjusts garīgais fenomens.

§  Kvantitāte vienmēr ir vājums un nepilnvērtība. Kvalitāte vienmēr ir spēks un pilnvērtība. Masu sabiedrības galvenais atribūts “kvantitāte” sabojā jebkuru ideju, pasākumu, darbu, domu, priekšlikumu. Masas ir vājuma iemiesojums; jo lielāka masa, jo tajā ir mazāk īstu cilvēku un īsts cilvēciskums.

§  Tādi slaveni jēdzieni kā “republika” un “demokrātija” jau no XIX gs. sākuma tika uztverti kā nedabiski izteikumi;  skan skaisti, bet dzīves praksē vienalga ir terors, asinsizliešana, sociāli politisko procesu virzītāji praktiski ir mazizglītoti izlecēji, parvēniji, kuriem nav pat īsti saprotams, kas ir “republika” un kas ir “demokrātija”.

§  Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka vēršanās pret “saimniekiem” ir sākusies no apakšas, bet   varas augšas (elite, inteliģence) ir tikai centusies sakārtot apakšas rīcību; boļševiki 1919.-1920.g. arī tikai sakārtoja zemnieku un strādnieku sākto asinsizliešanu – “saimnieku” masveidīgo nogalināšanu.

§  Var droši uzskatīt, ka Ļeņins, Staļins, Čerčils, Hitlers, Gandi, Neru, Rūzvelts, de Gols pieder vienai politiskajai kultūrai – tai kultūrai, kas nosaka nacionālisma, liberālisma un komunisma politisko teoriju kopīgos konceptuālos principus un mērķus. Visi no viņiem bija atkarīgi no masu sabiedrības prāta un gara, masu inteliģences intelektuālā potenciāla un morālā līmeņa, masu elektorāta kaprīzēm un neprognozējamības, masu mediju izmantošanas politiskajos un ideoloģiskajos procesos.

§  Markss nebaidījās atzīt tautu dabisko nevienādību; viņš rakstīja, ka “pasaules tirgu un mūsdienu ražošanas spēkus ir jāpakļauj visvairāk attīstīto tautu vispārējai kontrolei”.

§  Drīkst secināt: civilizācijas progress ir komunikācijas līdzekļu (transporta, sakaru) progress, ļaujot satikties un sazināties visā planētā. Tiesa, tāds progress veicina arī netaisnību, nevienlīdzību, paverdzināšanu, “globalizāciju” kā jauna tipa kolonizāciju planētas mērogā.

§  Rietumu civilizācijā strauji samazinās to cilvēku skaits, kuriem garīgās intereses ir lielākas nekā materiālās intereses. Viņu vietā stājas cilvēki, 1) kuriem ģimene nav dzīves organizatoriskais, institucionālais pamats un vērtība, 2) kuri atsakās dzemdēt bērnus dzīves baudīšanas labā, 3) kuri ar prieku atsakās no valstiskās suverenitātes, 4) kuri atsakās no tautas kā vienota subjekta, 5) kuri atsakās no senču garīgā mantojuma, 6) kuri jūsmo par poliamoriju – ētisko uzskatu sistēmu, kad viens cilvēks var “mīlēt” daudzus vienlaicīgi.

§  Postmodernisma korifeji ir Batajs, Liotars, Delezs, Bodrijars; galvenie jēdzieni – simulakrs, simulācija, kods, rizoma, šizoanalīze.

§  Agrāk klasiskajā izglītībā dominēja vēsturiskums, pārmantojamība, sistēmiskums, loģiskums, secība, racionalitāte. Masu izglītībā dominē antivēsturiskums, fragmentārisms, aloģiskums, nesistēmiskums, iracionālisms.

§  Informācijas milzīgais apjoms internetā sekmē informācijas inflāciju: informācijas plūdi nepārvēršas zināšanās, zūd uzticamība informācijai.

                      

Refleksiju fragmenti (4)

§  Uzvarētāji mēdz atdarināt uzvarētos; īpaši tad, ja uzvarētāji attīstības ziņā ir nabadzīgāki par uzvarētajiem; vēsture zina šādus atdarināšanas gadījumus: Roma atdarināja Jūdeju, arābi – persiešus, turki – arābus, bizantiešus, spāņi – indiāņus, mongoļi – ķīniešus, madjāri – ģermāņus, spāņi – arābus, krievi – vāciešus (pēc 1945.g.); vestgoti, ostgoti, teitoņi, ķelti, angļi, sakši atdarināja romiešus.

§  Markss nemīlēja proletariātu, Freids bija vienaldzīgs pret seksu, Nabokovam skolā bija vājas sekmes krievu valodā, Teodors Hercls (cionisma pamatlicējs) nemīlēja ebrejus un vēlējās būt prūšu aristokrāts.

§  Rietumu galvenā stratēģiskā līnija ir modernizācija: uzskats, ka dzīves progresu var panākt tehnoloģiski, nemainot cilvēku dabu.

§  Austrumeiropā XX gs. nogalē modernizācijas mānija bija pamatā soc.sistēmas sagraušanai, “perestroikai”, vēloties “atgriezties Eiropā” u.tml. Taču cilvēku resursu kvalitāte izrādījās tik bēdīga, ka modernizācija pārvērtās katastrofā.

§  XXI gs. Rietumu civilizācijā galvenais kļūst globalizācijas un tradicionālisma konfrontācija. Abi koncepti ir eklektiski, izmantojot dažādus konceptuālos risinājumus.

§  Lai 2008.gada krīzes laikā glābtu Rietumu banku eliti, tika nodrukāti ne mazāk kā 4 triljoni dolāru.

                      

Refleksiju fragmenti (3)

·       Postpatiesība, “feiki”, “dīpfeiki” ir cilvēces evolūcijas rezultāts. Tas nav vienīgi rases izmiršanas loģikas rezultāts, kad bojāejas fatālisms neveicina racionālu diskursu un nenovēršamais liktenis veicina dažāda veida iracionālismu.

·       Pasaule, dzīves īstenība cilvēka smadzenēs neatspoguļojas precīzi, jo sava loma ir zināšanām, emocijām, temperamentam, koriģējot realitātes doto materiālu. To ironiski bieži dēvē par subjektīvu pieeju. Taču faktiski objektīva pieeja nevar būt. Var būt tikai subjektīva pieeja. Cilvēks nevar neņemt vērā savas zināšanas utt.

·       Ticamība informācijai ir lielāka, ja informācija atbilst mūsu pieredzei.

·       Cilvēki par citu cilvēku nedarbiem vairāk interesējas nekā par saviem nedarbiem.

·       Tomass Džefersons vēstulē Džonam Ādamsam brīnījās, kā tik ilgi var jūsmot par Platonu.

·       Nodevības veidi ir dažādi: banāla laulības pārkāpšana, kolēģa denuncēšana, kolaboracionisms, spiegošana, kompradorisms. Nodevības motivācija ir sarežģīta: nauda, karjera, patmīlība, šantāža, skaudība, naids. Nodevības simboli: Jūda, Karalis Lirs.

·       Dievam ir vajadzīgs Velns; tādu vajadzību nosaka dialektika.

·       Anglosakši pret inteliģenci izturas kā pret varas dienesta dalībnieci (Intelligence Service).

·       Luijs XIV, Saules karalis: “Valsts esmu es” (L’etat c’est moi).

·       Kisindžers par valstīm bez suverenitātes teica, ka tām “nav savs telefona numurs”.

·       Kalpojot varai, nav gara kaislības, prāta lidojums, bet ir tikai ziņojumu teksti.

·       Dievs komunicē ar cilvēkiem notikumu valodā; katrs notikums ir Dieva saruna ar cilvēkiem.

·       Muļķības rezultāti un nodevības rezultāti ne ar ko neatšķiras.

·       Feminismam ir daudzi varianti. Jaunākie varianti: anarhofeminisms, kiberfeminisms, ekofeminisms.

·       Sabiedrības drošību mūsdienās apdraud narkotizācija, alkoholizācija, šizofrēnizācija, debilizācija.

·       Sabiedrības drošībai ir divi slāņi: emocionālā drošība un intelektuālā drošība.

·       Apziņas šizofrēnizācijas atsevišķs variants ir apziņas dialoģizācija, kas ir apziņas “pluralizēšanas” maskēts veids, sagraujot monoloģiskās zinātnes un monoloģiskās tradīcijas autoritāti (vienas patiesības autoritāti).

·       Rietumu civilizācijā ir iespējamas 95.tēzes par Rietumu civilizācijas norietu.

·       Gēnu rediģēšanas tehnoloģija (CRISPR) ir no 2013.gada. 2017.gadā Kalifornijā bija pirmā operācija, lai rediģētu pieauguša cilvēka genomu.

                      

Sabiedriskās apziņas nianses

Ø  Zinātniskā interese par sabiedrisko apziņu sākās tikai XIX gadsimtā. Tas bija laiks, kad Eiropā krasi pieauga iedzīvotāju skaits un radās tādi jauni sociālie fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu kultūra. Šo fenomenu fiksēšana un analīze turpinājās XX gadsimtā.

Ø  Pirms zinātniskā diskursa par masu sabiedrību un tās sabiedrisko apziņu vispirms bija pūļa analītika. Pūlis bija vēsturiski vienmēr sastopams. Pūļa skaidrojumi bija pazīstami   no antīkā laikmeta. Tāpēc masu sabiedrības klātbūtne vispirms netiešā veidā atspoguļojās pūļa analītikā. Tā tas bija G.Lebona darbos.

Ø  Masu sabiedrības un masu apziņas pirmo plašāko zinātnisko skaidrojumu veica H.Ortega-i-Gasets XX gadsimta pirmajā pusē.

Ø  Sabiedriskās apziņas jēdzienu Rietumos pirmais lietoja izcilais franču sociologs Emīls Djurkheims. Tiesa, viņš nelietoja jēdzienu “sabiedriskā apziņa”, bet lietoja jēdzienu “kolektīvā apziņa” (Counscience collective). Jēdziens “sabiedriskā apziņa” tiek lietots marksismā. Pirmais šo jēdzienu esot lietojis Ļeņins 1895.gadā.

Ø  Par sabiedrisko apziņu parasti sauc sabiedrībā sastopamo kolektīvo priekšstatu summu. Sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes līmeni.

Ø  Sabiedrībā kolektīva priekšstatu summa varēja rasties, pateicoties masu komunikācijai un masu izglītotībai. Tāpēc joprojām par sabiedriskās apziņas galveno faktoru uzskata medijus, kuri dziļi ietekmē sabiedrisko apziņu. Kā zināms, masu komunikācija vispirms sākās ar preses rašanos un straujo uzplaukumu XIX gs. nogalē, radio un TV izmantošanu XX gadsimtā. XX un XXI gadsimta mijā masu komukācijas līdzekļiem (MKL) pievienojās interneta sociālie resursi. Būtisks sabiedriskās apziņas ietekmēšanas līdzeklis ir masu garīgā kultūra (īpaši kino).

MKL spēj ietekmēt cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Būtiski ietekmē domāšanas saturu – tēmas, idejisko ievirzi. MKL nosaka domāšanas stilu, jaunu vērtību rašanos, kā arī kontrvērtību funkcionēšanu.

Ø  Sabiedriskās apziņas fenomenā ietilpst tas, ko dēvē par sabiedrisko domu. Ar tik tikko minēto jēdzienu apzīmē sabiedrības viedokli, kas ir aktuāls zināmā laika periodā. Sabiedriskā doma ir ikdienišķa (relatīvi īslaicīga) izpausme atšķirībā no sabiedriskās apziņas, kas var stabili funkcionēt ilgu laiku. MKL nosaka sabiedrisko domu. Turklāt var būt tāds sabiedriskās domas potenciāls, kas var būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu relatīvi ātrā tempā.

Ø  Apziņa ir individuāla parādība, taču to ietekmē vide (kultūra): vecāki, radi, draugi, kultūras simbolika utt.

Ø  Apziņas individualitātes (orģinalitātes, patstāvības) līmenis cilvēkiem ir dažāds atkarībā no intelektuālās, garīgās attīstības pakāpes, kā arī no izglītotības, erudīcijas apjoma. Tas atsaucas uz sabiedrisko apziņu – tās monolītumu. Tāpēc aktuāls ir jautājums par sabiedriskās apziņas subjektu. Nākas zināt, vai viena tipa sabiedriskā apziņa aptver visu sabiedrību jeb katrai sociālajai grupai sabiedrībā ir sava specifiska sabiedriskā apziņa. Masu sabiedrības (masu cilvēku) sabiedriskajā apziņā ļoti liela loma ir domāšanas šabloniskumam, depersonalizētībai, masu kultūras stereotipiem, MKL propagandētajam materiālam.

Ø  Sabiedrības dzīvi regulē ne tikai likumi, konstitūcija. Regulē arī morāle, kas pulsē sabiedrībā. Tāpēc ļoti liela loma sabiedriskajā apziņā ir morāli tikumiskajam komponentam, kas praktiski funkcionē kā sabiedrības dzīves kvalitātes motors.

Ø   Djurkheims: “Tikumība ir nepieciešamais minimums, bez kura nevar iztikt, tā ir ikdienas maize, bez kuras sabiedrība nevar dzīvot”.

Ø  Zinātne sabiedriskajā apziņā saskata divus līmeņus: 1) ikdienišķi praktisko, kas ir psiholoģiskā izpausme, un 2) zinātniski teorētisko, kas ir ideoloģiskā izpausme. Tāpēc sabiedriskās apziņas attīstībā liela loma ir izglītībai, kura ietekmē zinātniski teorētisko līmeni, sniedzot klasiskas zināšanas par dzīves visiem aspektiem – materiālo un garīgo sfēru.

Ø  Cilvēkus vieno zināšanu kolektīvais raksturs. Zināšanas vieno sabiedrisko apziņu.

Ø  Cilvēks piedzimst ar instinktiem un spējām, kas ļauj viņam attīstīties. Cilvēkā neiedzimst zināšanas; zināšanas cilvēks iegūst no sabiedrības tajā pastāvošās izglītības ceļā. Zināšanām ir noteikts skatījums uz dzīvi, noteikta vērtību sistēma; var teikt – zināšanas ir sabiedrība katrā cilvēkā.

Ø  Dzīves laikā izpaužas katra cilvēka individuālā pieredze atkarībā no viņa prāta spējām, psihiskā satvara.

Ø  Katrā cilvēkā ir divas apziņas – individuālā, tikai attiecīgajam cilvēkam piemītošā, apziņa un sabiedriskā apziņa, kas ir kopēja noteiktam sociālajam stratam.

Ø  Jau tika minēts, ka sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes kvalitatīvo pakāpi. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi sabiedrība izprot dzīves realitāti. Sabiedriskās apziņas kvalitāti nosaka sabiedrības kompetence realitātes izpratnē.

Ø  Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai; kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība par notiekošo valstī, sabiedrībā, tautā; zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība, patriotisms. Tas viss liecina par sabiedriskās apziņas degradāciju.

                      

Garīguma struktūra

·       Katra indivīda substancionālā specifika ir viņa garīguma specifika: individuāli oriģināla attieksme pret sevi un pret ārējo pasauli, spējot uztvert, piemēram, masu bezprāta simptomus jau ilgi pirms tam, kad par masu bezprāta klātbūtni ir nostiprinājies vispārējs viedoklis.

·       No indivīda garīguma specifikas ir atkarīga realitātes sociālā konstruēšana, sociumā saskatot kaut ko savu un tikai viņa izpratnē eksistējošu.

·       Indivīda garīguma struktūrā ietilpst spēja sevī uzsūkt un pārdzīvot laikmeta problēmas, tendences, sāpes.

·       Indivīda garīguma struktūrā var ietilpt tas apziņas komplekss, ko var dēvēt par eksistenciālo drāmu. Indivīds tādā gadījumā kļūst patiesības liecinieks savas eksistences jēgai un kopumā tai metafiziskajai problemātikai, kas attiecas uz cilvēka esības pamatiem.

·       Garīguma struktūrā var dominējoši ietilpt, piemēram, ironija kā domāšanas stils, sevis un ārējās pasaules vērtēšanas metode. Ironija var izpausties dažādi. Var būt ironija kā specifisks noliegums, kad viss tiek noliegts, lai formulētu jaunu ideju, konceptu u.tml. Ironija tāpat var liecināt par indivīdu kā eksperimentējošu labdari, kad noliegums ir sākums pozitīvam vērtējumam.

·       Garīguma struktūru jebkurā gadījumā (jebkurā cilvēkā) ietekmē laikmets jeb precīzāk – laikmeta kultūra. Īpaši sakāpināta tāda ietekme ir t.s. pārejas laikmetos, kad strauji mainās kultūra: rodas jauna attieksme pret realitāti, ieviešas jauna vērtību un normu sistēma. Divu atšķirīgu laikmetu krustpunktā garīguma struktūra var jūtīgi reaģēt, sākot ar ironiskumu un beidzot ar traģiskumu attieksmē pret visu jauno – jaunā saturu un tā autoriem.

Refleksiju fragmenti (2)

§  Valstij, kura vēlas būt pasaules valdniece, nekad nav sabiedrotie. Tā ir valsts – ģeopolitiskā vientuļniece. Tādai valstij var vienīgi pielīst, censties pakalpot. Tāpēc Otto fon Bismarks esot teicis: lielas valstis ir laupītājas, mazas valstis ir prostitūtas.

§  Elektorāta konjunktūrai, tirgus konjunktūrai Rietumu civilizācijā nav pakļauta vienīgi Bekingemas pils. Iespējams, tāpēc ir dzimusi slavenā rekomendācija: kaut kas sliktāks par naidošanos ar anglosakšiem ir draudzība ar anglosakšiem.

§  Ne vienmēr ir saprotams, kas ir sliktāk – nodevība jeb muļķība.

§  Valsts veidošanās sākas nevis ekonomikā, militārajā jomā, bet vērtību un ideālu formulējumos turpmākajai dzīvei.

§  XXI gs. sākumā parādījās jauna un skaista ilūzija: planētas sabiedrība ar vienotu likteni.

§  Aukstā kara mentalitātes vietā Rietumu civilizācijā XXI gs. nostiprinājās rusofobijas mentalitāte.

§  Viens ir valstiskuma institūciju morālā novecošana un formu izsīkšana, pavisam kaut kas cits ir valstiksuma formu apzināta kropļošana vai kropļojumi idiotu dēļ.

§  XXI gs. planētu pārklāja jauns intelektuālais viruss – postpatiesība. Jēdzienu “post-truth” izdomāja blogers Dēvids Roberts 2010.gadā.

§  Ja postpatiesība ir cilvēkos, tad cilvēki vairs nav cilvēki, bet postcilvēki.

§  Ja postpatiesībai ir iespējams formēt globālo realitāti, tad tā vairs nav globālā realitāte, bet globālā postrealitāte.