Suverenitāte

§  Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme; tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, protams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.

§  No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tiek atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Russo izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju: tauta kā suverēns valstī. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā.

§  Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme konkretizējas neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes panākumus.

§  Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācijas vibrācijas, suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.

§  Tagadnes (XXI gs. sākuma) suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte.

§  Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču vispār suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.

§  Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā.

§  Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Iemesli var būt dažādi tādai rīcībai. Ļoti populārs iemesls ir bagātība. Bagātība vienmēr ir līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas var būt kolektīvā līmenī un individuālā līmenī.

§  Visjaunākajā laikmetā (no XIX gs. beigām) valstiskās suverenitātes autoritāti un reputāciju būtiski ietekmē ģeopolitika – ietekme bez tiešas fiziskās pakļautības. XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tās uzdevums ir pamatot planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.

§  Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu).

§  Tagad ģeopolitikas perspektīva ir totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādā perspektīvā prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ģeopolitiskās konstantes.

§  Tagad suverenitāte tiekas arī ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma kundzību. Tas nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā utopiska egalitāra himēra. Individuālisma kundzība pievērš uzmanību negaidītai tendencei: jo leksiski humānāki lozungi, jo antihumānāka sociālās dzīves īstenība.

Tagadnes elementi (2)

·       Cilvēces vēsturē līdz šim ir sastopami trīs sabiedrības tipi: 1) tradicionālā sabiedrība, 2) modernā sabiedrība un 3) postmodernā sabiedrība, kura ir izveidojusies Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem. Ja modernās sabiedrība galvenās iezīmes ir apgaismība, racionālisms, humānisms, zinātniskais pozitīvisms, morāles normas kā kategoriskais imperatīvs, tad postmodernās sabiedrības galvenās iezīmes it pilnīgi pretējas tik tikko minētajām modernās sabiedrības iezīmēm. Ja modernajā sabiedrībā politika ir sociāli atbildīga darbība, tad postmodernajā sabiedrībā politika ir politiskā butaforija – neīsts “krāšņums”.

·       Neviens negribēs noliegt postmodernajā sabiedrībā acīmredzamo: patērēšanas kultu, dzīves baudīšanas kultu, garīguma izsmiešanu, Mamona dievināšanu, morālo “plurālismu”. To, ka tas viss ir sastopams, neviens negribēs noliegt. Taču svarīgākais ir saprast, ka tas viss nav galvenais, kas notiek ar cilvēkiem postmodernajā sabiedrībā. Galvenais ir nevis tas, kas ir acīmredzams, tātad ārēji fiksējams. Galvenais ir tas, kas notiek cilvēku dvēselēs – garīgajā pasaulē, kā parasti sakām. Droši var teikt, ka ārēji fiksējamais nebūt pilnā mērā atspoguļo to, kas notiek iekšienē. Cilvēku ārējā “fasāde” nebūt neliecina par cilvēka iekšējās “fasādes” briesmīgumu. Postmodernajā sabiedrībā cilvēka garīgā pasaule zaudē cilvēciskumu.

·       Visjaunākajā laikā Rietumu elites pārstāvji tiešā veidā nepiedalās valsts pārvaldīšanā. Viņi valsts pārvaldīšanai nolīgsts inteliģences pārstāvjus, kuri kalpo elitei. Tā rezultātā prezidenti, ministri, deputāti ir deleģēti pārvaldītāji, kuriem nav tiesības mainīt valsts modeli. Elite saglabā varu, un tikai elite var mainīt valsts modeli. Tāpēc izveidojas šizofrēniska aina: ja tiek parlamentam un valdībai pieprasīts mainīt valsts modeli, tad tāds pieprasījums ir nepareizi adresēts un nevar tikt izpildīts. Ja tauta/nācija vēlas mainīt valsts modeli, tad tai ir jāpanāk šīs maiņas akceptēšana elitē. Taču praktiski tauta/nācija nekad nepieprasa valsts modeļa maiņu. Tauta/nācija (ļaužu masas) parasti nevēlas kaut ko radikāli mainīt, ja ir pieejama barība, jumts virs galvas, iespēja radīt pēcnācējus. Valsts modeļa maiņa vienmēr ir elites pasākums un notiek elites iekšējo (no sabiedrības rūpīgi slēpto) diskusiju rezultātā. Lai notiktu valsts modeļa maiņa, jābūt elites attiecīgajai ieinteresētībai.

Morāle un intelekts

v  Altruisma, nesavtīgas gādības par citiem un gatavības uzupurēties citu labā, izcelsme vienmēr ir nodarbinājusi intelektuāļus – filosofus, rakstniekus. Izcelsme tiek saskatīta divējāda: 1. dievišķā izcelsme un 2.audzināšanas un izglītošanas izcelsme; proti, sociālās vides ietekme, plašāk – kultūras ietekme. Otrajā variantā audzināšana un izglītošana ir monopolists altruisma iedzīvināšanā. Taču šo monopolistu neatzīst tie, kuri atzīst ētikas normu iedzimtību, ētisko reakciju iedzimtību, agresivitāti, egoismu, plēsīgumu kā iedzimtas īpašības. Psihiskās un neiroloģiskās patoloģijas iedzimst smadzenēs.

v  Vidusmēra cilvēks (masu cilvēks) nemēdz būt altruists, jo pašaizliedzīgi rūpējas tikai par sevi un savu ģimeni. Politisko amatpersonu kontingentā mūsdienās sastopamais altruisma trūkums ir saistīts ar vidusmēra cilvēku nonākšanu parlamentos, valdībās, valsts institūtu vadībā. Vidusmēra cilvēki ir mietpilsonības kalpi, pseidomākslinieciskuma, pseidozinātniskuma, pseidopolitikas, pseidoideoloģijas kalpi, jo nekad viņu darbību necaurstrāvo nesavtīga kalpošana nacionāli kolektīvai idejai, ideālam, mērķim, uzdevumam u.tml. Uz vidusmēra cilvēku neattiecas latīņu teiciens “Gudrs un humāns” (Homo sapiens et humanus).

v  Freids apcerē “Vienas ilūzijas nākotne” (1927) neatzina atšķirību starp civilizāciju un kultūru. Civilizēts cilvēks ir tas pats, kas kulturāls cilvēks – kultūras iemiesojums. Freida ieskatā cilvēks dumpojas pret kultūru, kas neļauj viņam iegūt labumu pēc saviem ieskatiem un sev izdevīgā veidā. Cilvēks prot pakļaut dabu, taču netiek galā ar citu cilvēku pakļaušanu un kultūras pakļaušanu sev. Kultūra nespēj iztikt bez piespiešanas, kā arī bez mazākuma kundzības pār masām, jo masas ir tuvredzīgas un kroplas; masas nemīl atsacīties no savas galvenās stihijas – labuma gūšanas. Masu pārstāvji vienmēr viens otru atbalsta visatļautībā un izlaidībā. Tikai tiem, kurus masas atzīst par vadoņiem, ir iespēja pievērst masu darbam un pašatsacīšanās iespējai. Viss ir labi, ja par vadoņiem kļūst personības ar izpratni par dzīves nepieciešamībām un vadoņi paši ir atsacījušies no savām iegribām. Ja vadoņi masām pakļaujas vairāk nekā masas pakļaujas vadoņiem, tad sākas masu tirānija. Prāta pierādījumi ir bezspēcīgi pret cilvēku kaislībām; cilvēkiem nav spontāna darba mīlestības, nav pašaizliedzības un atsacīšanās no labumiem. Cilvēces kāda daļa vienmēr būs asociāla.

v  Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru piemēro dzīvei apkārtējā vide.

v  Morāli mēdz uzskatīt par mākslīgu izdomājumu, lai nodrošinātu cilvēku pastāvēšanu. Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm.

v  Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kas gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim.

v  Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā.

Evolūcijas aspekti

§  Gribas brīvība neeksistē pati par sevi. Gribas brīvība ir atkarīga no bioloģiskā mantojuma – bioloģiskās iedzimtības.

§  Smadzeņu darbību var ietekmēt ķīmiski (piem., ar alkoholu). Smadzeņu iekaisumi iedzimtības rezultātā rada pedofīlus, homoseksuālistus, noziedzniekus, imbecilus.

§  Cilvēku DNK mutācija notiek nepārtraukti, un to neietekmē radiācija, Saules aktivitāte, kultūra. Tas ir pašorganizācijas process. Mutācija ir ģenētiskās mainības avots; bez mutācijas nebūtu evolūcijas un cilvēciskās daudzveidības. Tēvs un māte dažādi ietekmē bērnu ar mutācijām. No tēva mutācijām bērns saņem daudz vairāk nekā no mātes mutācijām.

§  Vācijā nacisti esot sterilizējuši apm. 400 000 “nevērtīgos” – iedzimtības ziņā bīstamos.

§  Katra sevi cienoša valsts organizē ģenētiskās konsultācijas, lai nepieļautu kroplību turpināšanos.

§  ASV sterilizācija sākās 1907.gadā Indiānas štatā saskaņā ar atbilstošu likumu (pirmais tāda satura likums pasaulē!?). Līdz 1974.gadam Indiānas štatā sterilizēja 2,5 tūkstošus, lai nepieļautu noziedzības, izvarošanas, idiotisma izplatību. Sterilizēja arī pederastus, seksuāli neizvēlīgas sievietes. Oregonas štatā sterilizēja līdz 1983.gadam. ASV pavisam kopā ir sterilizēti apm. 60 000 “nevērtīgie”, lai nepieļautu epilepsijas, imbecilitātes, vājprātības izplatību.

§  Zviedrijā plaša valsts programma sterilizācijai bija no XX gs. 30.gadu beigām līdz 50.gadiem. Zviedrijā darbojās eigēnikas likums 1934.-1976.g. Minētajos gados sterilizēja 31 000 eigēnikas likumā fiksētos “klientus”. Zviedrijā centās atbrīvoties no iedzimtām slimībām un psihiskām novirzēm. 1922.g. Upsalā tika nodibināts Rasu bioloģijas valsts institūts. 1909.gadā Zviedrijā izveidoja “Zviedru rases higienas biedrību”.

§  No vides/kultūras un iedzimtības ir atkarīgi instinkti, temperaments, uzbudinātība, prāts, atmiņa, darbības tieksmes, spējas, talants, rakstura īpašības, emocionālās reakcijas, pašaizsardzības instinkti, egoisms, altruisms.

§  Visi garīgie procesi ir atkarīgi no nervu šūnu īpašībām, smadzeņu anatomijas un arhitektūras.

§  Jēdziens “eigēnika” ir no 1869.gada F.Galtona grāmatā “Talanta mantošana, tā likumi un sekas”. Ar doto jēdzienu apzīmē labu īpašību palielināšanu un selekciju, vēršoties pret kaitīgu iedzimtību, ar ko mūsdienās nodarbojas medicīnas ģenētika – šodienas eigēnika.

§  Eiropiešu dzimstības bumam XIX gs. ir noteiktas sekas: krasi pieauga vidusmēra cilvēku skaits jeb t.s. masu cilvēku skaits; Eiropā/Rietumu civilizācijā izveidojās masu sabiedrība ar masu kultūru, kuras progress turpinās XXI gs.; masu sabiedrībā noteicošā loma kļuva vidusmēra cilvēkiem, viņi ieguva iespēju diktēt sabiedrības dzīves noteikumus, tos uzspiežot visam sociumam; tiek uzskatīts, ka vidusmēra cilvēks totālu uzvaru guva XX gs. 70.gados, kad to sāka apkalpot postmodernisms un neoliberālisms.

§  Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas ir “balto” cilvēku izmiršana, novecošana un bojāejas mentalitātes nostiprināšanās.

§  Mūsdienu ģenētika ir pierādījusi neiespējamību selekcijas veidā izveidot īpaši gudru cilvēku slāni.

§  Valsts pienākums ir kontrolēt dzimstību. To var darīt dažādi. Tajā skaitā sniedzot eigēniskus padomus jaunlaulātajiem, atbalstot zinātnes pētījumus par psihisko īpašību (slimību) ģenētisko faktoru. Valsts politika nepieļauj spēka pielietošanu eigēnisko uzdevumu risināšanā. Bez eigēnisko uzdevumu risināšanas valsts un starptautiskajā mērogā ir iespējama cilvēces ģenētiskā katastrofa.

§  Humānistiskā pozīcija nenosaka konkrētus sociālos soļus evolūcijas regulēšanā, taču noliedz priekšlikumus cilvēka ģenētiskajā mākslīgajā konstruēšanā. Ģenētiskā inženierija ir bīstama.

§  Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās veiktā sterilizācija faktiski neko nedeva. Tāds ir mūsdienu zinātnes viedoklis. Iedzimtās slimības ir recesīvas (spējīgas atkāpties uz kādu laiku). Gēni, kuros iemiesojas iedzimtās slimības, ir plaši sastopamai cilvēku populācijā. Nenormālo gēnu likvidēšanai nav jēgas, jo dabiskā selekcija nepieļauj to attīstību. Likvidēto nenormālo gēnu vietā rodas jaunas mutācijas. Jaunākie pētījumi ģenētikā liecina par dabiskās izlases turpināšanos cilvēcē. Par to liecina procesi cilvēka genomā.

Pirmskara apstākļi

·       ASV admirālis, Pentagona šefa Ramsfelda padomnieks, 2001.g. Pentagonā izveidotā “Office of Force Transformation” vadītājs Artūrs Cebrovskis (Arthur K. Cebrowski; August 13, 1942 – November 12, 2005): “Valstis, kuras nepakļaujas globalizācijai un nav gatavas pieņemt amerikāņu pasaules kārtību, ir jāpakļauj ar krāsainajām revolūcijām un ar to palīdzību jāpakļauj Rietumiem. Valstīm, kuras piekrīt globalizācijai, pirmkārt, ir jākļūst Rietumu civilizācijas kultūras daļai, tas ir, tām ir jāpieņem Rietumu vērtības, un, otrkārt, no tām tiek prasīts nodot Rietumu korporācijām dabas resursus”.

·       ASV globālisma politika principā nav nekas jauns. Proti, var atkārtoties sekas. Pirms I Pasaules kara arī bija globālas pretrunas starp planētas valstīm (īpaši Eirāzijas un Ziemeļamerikas), kuras spēja atrisināt tikai karš. Kara un miera cikls var būt arī tagad tāds pats, kāds bija agrāk: pirmskara apstākļi – karš – pēckara apstākļi. Pret ASV globālisma politiku tagad nākas izturēties kā pret pirmskara apstākļu elementu.

·       ASV tiecas izveidot uz planētas vertikālu hierarhiju ar sevi virsotnē, taču savu velmi pasniedz kā horizontālas hierarhijas (“integrācijas”) veidošanu. Tam netic, un meli sāk kaitināt; redzams, ka ASV melošanā nespēj pati apstāties un nāksies to militāri apstādināt. Meli ir ASV/Rietumu korporatīvās intereses maskēt ar “cilvēces interesēm”.

·       ASV tiecas padarīt sevi varenu uz citu tautu/valstu rēķina, nebaidoties nostāties pret pārējo cilvēci/planētu.

·       ASV izmanto provokācijas kā stratēģijas sastāvdaļu; ne reti provokācijas kļūst debilizācijas sastāvdaļa. Nesaprātīgo politiķu (īpaši Eiropas) pieļautās kļūdas tiek izmantotas, radot savdabīgu “kļūdu stratēģisko politizāciju un popularizāciju”.

No zinātnes portreta

·       Zinātniekam ir jābūt brīvam no teoloģiskajiem, politiskajiem, ideoloģiskajiem, metafiziski dogmātiskajiem, materiālajiem, administratīvajiem ierobežojumiem. Tāda brīvība ir iespējama ne tikai teorētiski. Viss ir atkarīgs ne tik daudz no pašiem zinātniekiem kā no sociālās vides attieksmes pret zinātni – valsts varas attieksmes, zinātnisko institūciju vadības attieksmes pret zinātnieku darbības specifiku. Jābūt ir dziļai izpratnei par zinātnes attīstības nosacījumiem.

·       Ja tiek runāts par zinātnisko darbību kā profesionālo darbību, tad zinātni dažkārt izskaidro sekojoši: 1. zinātne ir kognitīvās socializācijas īpašs tips; 2. zinātne ir izziņas priekšmetiskā specializācija; 3. zinātne ir izziņas īpašu metožu pielietošana; 4. zinātnei ir jābūt sociālā institūta statusam sabiedrībā; 5. zinātnei ir jāsaņem materiālā atlīdzība.

·       Zinātne vienmēr ir organiski vienota ar attiecīgā laikmeta logosu, ētosu, sociuma mentalitāti, sociālās dzīves tendencēm, vajadzībām, ideāliem, sapņiem par nākotni. To visu kopumā dēvē par laikmeta garu.

·       Zinātne jūtas komfortabli, ja sabiedrības plaši slāņi tiecas pēc izziņas, zināšanām, patiesības, jaunu fenomenu iepazīšanas un sabiedrībā ir dzīva interese par zinātnes sasniegumiem. Ja tas nav sabiedrībā, tad zinātne noslēdzas sevī, kļūst apātiska, evristiski pasīva un pat neauglīga.

·       Zinātnes attīstība nevar būt auglīga, ja laikmeta garā dominē patērēšanas intereses, cilvēku apziņa koncentrēta karjerai, panākumiem par katru cenu, atalgojumam, varas un bagātības iegūšanai. Par tādu laikmeta garu saka, ka to pārvalda Sātans.

Putina neprecizitāte

Slavenajā intervijā ārzemju medijam Putins teica: “Vēl [Rietumos] ir mūsdienu tā saucamā liberālā ideja, tā, manuprāt, sevi ir pilnīgi izsmēlusi” (Ivara Prūša tulkojums). Tas nav zinātniski precīzi. Faktiski ir sevi izsmēlusi neoliberālisma ideja (konkrēti - neoliberālisma politika un ideoloģija). Liberālisms un neoliberālisms nav viens un tas pats tāpat kā marksisms un neomarksisms nav viens un tas pats. Liberālisms ir pozitīvi konstruktīva koncepcija. Liberālisms ir spējīgs vienmēr saglabāties kā dzīves prakses modelis, tāpat arī kā dzīves sociālās organizācijas ideāls, mērķis, sapnis u.tml. Vēsturiski klasiskā liberālisma pamatā ir vārda, ticības, preses brīvība, šķiru privilēģiju atcelšana, brīva starptautiskā tirdzniecība, maksimāla indivīda brīvība, valsts neiejaukšanās ekonomiskajos procesos, iecietība kā morāli tikumiskā vērtība. Liberālā konceptuālā pieeja nav sociuma drauds, bieds, degradācijas un deģenerācijas avots. Liberālisms tāpat kā komunisms ir humāni optimistisks un pozitīvs projekts. Turklāt reāli īstenojams projekts, ko nevar teikt par komunismu. Tas, kas tagad Rietumos ir sevi pilnīgi izsmēlis, ir neoliberālisms – manipulatīva ideoloģiskā konstrukcija finansu kapitālisma un kriminālā kapitālisma (Krievijā, Ukrainā, Latvijā u.c.) spekulāciju maskēšanai. Turpretī liberālisms kā ticība sociālās kārtības iespējamībai nav sevi izsmēlis.