Inteliģence

Latviešu inteliģences radošais potenciāls ir liels. Bet tikai blēdību, nodevības un nelietību jomā. Latviešu tautas reputāciju, zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku reputāciju, nodrošina inteliģence, bet nevis „vienkāršā tauta” - šoferi, traktoristi, mūrnieki, atslēdznieki, elektriķi, santehniķi, pārdevējas, apkopējas, sētnieki, naktssargi. Latviešu tautu par zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku populāciju ir pārvērtusi latviešu inteliģence kā noteikts sociālais slānis dotajā etniskajā populācijā. Citiem sociālajiem slāņiem, zemniecībai un strādniecībai, šajā ziņā nav nekādi nopelni. Latviešu drūmās reputācijas autori ir latviešu inteliģence. „Vienkāršā tauta” nevar iztikt bez inteliģences. „Vienkāršā tauta” ir akls spēks, fiziski spēcīgs spēks, bet akls spēks. Turklāt bez inovatīvām smadzenēm. „Vienkāršās tautas” smadzenes ir piemērotas tikai elementāras fizioloģiskās eksistences nodrošināšanai. „Vienkāršā tauta” var šaut, gulēt ierakumos, izlauzt durvis, bet to visu „vienkāršā tauta” var izdarīt tikai tad, ja to visu kāds izdomā un organizatoriski vada. Un to visu izdomā un organizatoriski vada inteliģence – aklās „vienkāršās tautas” acis un inovatīvās smadzenes. Ja inteliģence ir „savārījusi ziepes”, tad inteliģence var arī šo savārījumu izstrēbt. „Vienkāršā tauta” nevar izmainīt reputāciju. To var izdarīt tikai inteliģence. Latvijas mazvērtīgo vietu visos Eiropas statistiskajos mērījumos ir sagādājusi latviešu inteliģence – Lielā Banda ar savu Astoņkāji, Mazās Bandas valsts novados. No latviešu inteliģences milzīgu destruktīvo porciju Latvijas dzīvē ir iesmērējuši žurnālisti, pasniedzēji, kropļojot sabiedrisko apziņu un sagatavojot inteliģences brāķi. Tas nav „vienkāršās tautas” nopelns. Kādēļ XX gadsimtā sāka jūsmot par „vienkāršo tautu”, „vienkāršajiem cilvēkiem”? Kādēļ Rainis jūsmoja par „proletariātu”? Rainis un citi jūsmoja tāpēc, ka „vienkāršā tauta” ir morāli tīra, morāli nesamaitāta etniskās populācijas daļa. „Vienkāršā tauta” nav zādzību, organizētās noziedzības, „shēmošanas” iniciatore un izpildītāja. „Vienkāršā tauta” nav rafinētu nelietību, rafinētu blēdību autore, nav nacionālās nodevības autore, nav valsts izzadzēja un izpārdevēja pasaules salažņām. „Vienkāršās tautas” enerģija nav vērsta pret līdzcilvēku iznīcināšanu, nogremdēšanu, pakļaušanu, izmantošanu, aplaupīšanu, ekspluatēšanu. „Vienkāršā tauta” nav gudru, godīgu un talantīgu cilvēku nīdēja. Nīdēja ir latviešu inteliģence. Latviešu inteliģentam lielākais ienaidnieks ir otrs latviešu inteliģents. Inteliģences pasionaritāte ir negatīva pasionaritāte. Tāda pasionaritāte kalpo vienīgi naudai, varai, karjerai, ambīcijām un verdziskai pielīšanai ģeopolitiskajiem saimniekiem, transnacionālajām varas struktūrām. Verdziskums, nodevība, neuzticamība ir inteliģences īpašības, bet nevis „vienkāršās tautas” īpašības. „Vienkāršā tauta” stāv ļoti tālu no visiem procesiem (politiskajiem, ekonomiskajiem), kuros ir iespējams šļakstīties ar verdziskumu, nodevību, neuzticamību. Toties inteliģence ir organiski saistīta ar šiem procesiem. Inteliģence kā etniskās populācijas gaišais un melnais spēks radās demogrāfiskā kāpuma laikā XIX gs. otrajā pusē, kad uzauga nepieciešamība masas garīgi aprūpēt un klasificēt dažādās sociālajās grupās.