ceturtdiena, 2016. gada 25. augusts

Valsts centrs



Valsts centrā vienmēr ir idejiskā cīņa, idejiskā pilnveidošanās un vēršanās pret idejisko aprobežotību un idejiskajām aplamībām. Tā tas ir bijis vienmēr t.s. dabiskajās valstīs, kuru ideoloģija un politika ir tendēta tautas un valsts virzienā. Tā tas nav un faktiski nevar būt t.s. mākslīgajās valstīs, kuras tika manipulatīvi noformētas PSRS vietā. Mākslīgajās valstīs centrā ir nauda un naudas zagšana. Tādā mākslīgajā valstī kā LR apzināti tiek uzkurināts antisovetisms un banāla rusofobija, lai tautas apziņā aizplīvurotu naudas un zagšanas totālo lomu un varu. Zagļi (Nouveau riche) tēlo aristokrātus, buržujus, garīgo eliti, nespējot nogrimēt savas trulās un bandītiem līdzīgās fizionomijas. Zagļu sievas tēlo augstākās sabiedrības dāmas, nespējot nogrimēt kurtizānes izskatu un būtību. Mākslīgajā valstī plebejisms nav šķiriskā pazīme, bet cilvēciskā pazīme – slimība, vīruss, diagnoze. Skaidri ir redzams garīgās sublimācijas deficīts: zemāko un instinktīvo tieksmju pārvēršanās augstākajā psihiskajā enerģijā. Cilvēka morālās reakcijas instrumentālā precizitāte ir zudusi, un tās vietā smird „morālais plurālisms”. Tie, kuri sevi dēvē par politiķiem, nevar lepoties ar saprātu, racionālismu, idejiskumu, ideālismu, kompetenci, analītiskumu, laikmeta globālo sociālo problēmu izpratni. Mākslīgās valsts cilvēki tūlīt sev piesprieda ārprātīgu sodu – viņu visa pagātne nekur neder. Ļaudis, naudas dēmona pārņemti, nespēj saprast, ka cilvēks bez pagātnes nav neko vērts un viņa dzīvei nav nekādi pamati. Tādam cilvēkam nevar būt nākotnes tēls. Atsacīšanās no pagātnes ir atsacīšanās no saviem vecākiem un vecvecākiem, kas ir fundamentāla nekrietnība un fundamentālas deģenerācijas pazīme.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru