Valsts centrā vienmēr ir idejiskā cīņa, idejiskā pilnveidošanās un vēršanās
pret idejisko aprobežotību un idejiskajām aplamībām. Tā tas ir bijis vienmēr
t.s. dabiskajās valstīs, kuru ideoloģija un politika ir tendēta tautas un
valsts virzienā. Tā tas nav un faktiski nevar būt t.s. mākslīgajās valstīs,
kuras tika manipulatīvi noformētas PSRS vietā. Mākslīgajās valstīs centrā ir
nauda un naudas zagšana. Tādā mākslīgajā valstī kā LR apzināti tiek uzkurināts
antisovetisms un banāla rusofobija, lai tautas apziņā aizplīvurotu naudas un
zagšanas totālo lomu un varu. Zagļi (Nouveau
riche) tēlo aristokrātus, buržujus, garīgo eliti, nespējot nogrimēt savas
trulās un bandītiem līdzīgās fizionomijas. Zagļu sievas tēlo augstākās
sabiedrības dāmas, nespējot nogrimēt kurtizānes izskatu un būtību. Mākslīgajā
valstī plebejisms nav šķiriskā pazīme, bet cilvēciskā pazīme – slimība, vīruss,
diagnoze. Skaidri ir redzams garīgās sublimācijas deficīts: zemāko un
instinktīvo tieksmju pārvēršanās augstākajā psihiskajā enerģijā. Cilvēka morālās
reakcijas instrumentālā precizitāte ir zudusi, un tās vietā smird „morālais
plurālisms”. Tie, kuri sevi dēvē par politiķiem, nevar lepoties ar saprātu,
racionālismu, idejiskumu, ideālismu, kompetenci, analītiskumu, laikmeta globālo
sociālo problēmu izpratni. Mākslīgās valsts cilvēki tūlīt sev piesprieda
ārprātīgu sodu – viņu visa pagātne nekur neder. Ļaudis, naudas dēmona pārņemti,
nespēj saprast, ka cilvēks bez pagātnes nav neko vērts un viņa dzīvei nav
nekādi pamati. Tādam cilvēkam nevar būt nākotnes tēls. Atsacīšanās no pagātnes
ir atsacīšanās no saviem vecākiem un vecvecākiem, kas ir fundamentāla
nekrietnība un fundamentālas deģenerācijas pazīme.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru