Contextus

   Tā latīņu valodā apzīmē ciešu saistību, savienošanos. Valodas lietošanas laikā konteksts ir gandrīz svarīgāks nekā valoda. Īpaši tad, ja verbalajā komunikācijā izmanto arī neverbālās komunikācijas līdzekļus. Vārds bez konteksta vispār nevar būt saprotams. Izrunātais vārds var būt saprotams tikai kontekstā ar kopējo runas saturu, intonāciju, runas autora personību, runas adresāta personību, valodas semantiskajām niansēm, domāšanas un leksikas lietošanas tradīcijām, laikmeta idejisko noskaņojumu, tendencēm. Mēs klausāmies un cenšamies saprast tikai to, ko gribam dzirdēt un kas mums ir pieņemams un tuvs. Mēs neieklausāmies un necenšamies saprast kādu runu nevis tāpēc, ka patiešām nesaprotam un negribam klausīties, bet gan tāpēc, ka teiktais mums ir svešs. Svešais ir bīstams. Mums automātiski nepatīk svešais. Mēs vēlamies no svešā atbrīvoties. Neklausīšanās un nevēlēšanās saprast ir svešā iznīcināšana. Lai to panāktu, svešajam vārdam tiek atņemts konteksts, apjoms, elpa, asinis. Svešais vārds tiek pārvērsts par meliem. Taču mēdz būt arī t.s. mūžīgie vārdi. Tos nav iespējams iznīcināt. Nevēlēšanās tos dzirdēt nevar tos nogalināt. Šie vārdi ir apvīti ar noslēpumainību gan savējiem, gan svešajiem. Tādi vārdi ir „mīlestība”, „brīvība”, „taisnīgums”, „gods”, „cieņa” u.c. Tiem nav vajadzīgs konteksts. Bet, ja nav vajadzīgs konteksts, tad tos nevar iznīcināt. Vārdam „demokrātija” ir vajadzīgs konteksts. Šo vārdu tāpēc var iznīcināt.