Eksistenciālais fundamentālisms (4)

Cilvēka dabu nosaka 1) eksistenciālā pamatminimuma nepieciešamība (uzturs, apģērbs, mājoklis) un 2) t.s. dabiskie instinkti – a) mantrausība, b) konkurēšana, c) plātīgums, d) varaskāre. Tātad sava veida divi līmeņi cilvēka būtībā. Abi līmeņi summējās, formulējot katra cilvēka eksistenciālā fundamentālisma doktrīnu – dzīvei nepieciešamo principu kopumu. Pats galvenais ir tas, ka šī doktrīna organiski nosaka cilvēka iesaistīšanos sabiedriskajās attiecībās. Citiem vārdiem sakot, nosaka cilvēka aktivitāti, uzvedību, velmes līdzcilvēku kolektīvā. Šī aktivitāte, uzvedība, velmes izpaužās divējādi: 1) veidojot konkurēšanas attiecības ar līdzcilvēkiem un 2) veidojot savstarpējās palīdzības un pašupurēšanās attiecības ar līdzcilvēkiem. Katrs cilvēks potenciāli (teorētiski) var apliecināt abus attiecību veidus, gan sīvi konkurējot ar pārējiem līdzcilvēkiem, gan viņiem palīdzot un upurējot sevi citu labā. Katram cilvēkam nākas ņemt vērā, ka pasaulē valda intereses, bet nevis taisnīgums. Ne vienmēr ir sastopams vislabākais variants, kad intereses tiek adoptētas taisnīgumā, bet nevis taisnīgums tiek pakļauts interesēm. Visbiežāk diemžēl prioritārās ir intereses, kurām kalpo taisnīgums. Konkurences mērķis vienmēr ir līdzvērtības likvidēšana; respektīvi, priekšrocības iegūšana. Principā konkurence nav pretrunā ar taisnīgumu. Taisnīgumam ir vajadzīgi taisnīgi apstākļi. Tas ir svarīgākais taisnīguma nodrošināšanā. Ja konkurencē ir nodrošināti taisnīgi apstākļi, tad pret konkurenci nevar izturēties negatīvi. Vienmēr ir jāņem vērā, ka taisnīgums nav atkarīgs no pasaules uzskata, valsts iekārtas, ideoloģijas, filosofijas, zinātnes, reliģijas. Taisnīgums ir atkarīgs no kultūras, cilvēkus pieskaņojot dzīves videi un galu galā spējot ģenētiski ietekmēt cilvēku dabu – cilvēku saprātu abos minētajos aktivitātes izpausmes veidos.