Diskusija

   Joprojām turpinās diskusija par kulturoloģijas priekšmetu, objektiem, problēmām. Aktuāli ir divi jautājumi: 1) kāds ir kulturoloģijas specifiskais raksturs atšķirībā no citām zinātnēm; 2) cik lielā mērā kulturoloģijai ir tiesības iejaukties citu zinātņu pētnieciskā materiāla teritorijā, jo kulturoloģijai nav savs empīriskais artefaktu lauks – neatklāj jaunus artefaktus. Abi diskusijas jautājumi ir samāksloti. Netiek ņemts vērā, ka kulturoloģijā ietilpst kultūras vēsture, kultūras teorija un kultūras filosofija. Katrai no šīm disciplīnām ir pētnieciskais priekšmets, objekti un problēmas. Kulturoloģijas specifiskais raksturs arī nav noslēpums. Kulturoloģija ir zinātniskā paradigma – noteikta pieeja, skatījums uz kultūru. Minētās diskusijas musinātāji paši atbild uz dotajiem jautājumiem. Viņi saka, ka kulturoloģijas uzdevums ir kultūras sociālās dinamikas tendenču analīze, balstoties uz tipizāciju – tipisku, bet nevis sporādisku parādību izvērtējumu. Tātad notiek artefaktu tipoloģizācija. Vēl diskusijas musinātāji saka, ka kultūra sastāv no divām lielām daļām: 1) sociāli regulējošās daļas un 2) simboliskās daļas. Sociāli regulējošā daļa aptver sociālo mijiedarbību un komunikācijas normatīvus – valodu, likumus, normas, tradīcijas, zināšanas, morāli, sabiedrību kā sistēmu. Simboliskajā daļā ietilpst cilvēku darbības simboliskie produkti un simbolu radīšanas tehnoloģijas. Principā pret minēto iedalījumu nevarētu iebilst, jo kultūra patiešām sastāv no 1) empīriskās realitātes un 2) simboliskās realitātes. Vienīgi neskaidrs ir jautājums par pisuāru, par ko jau minēju citā tekstā. Nevienā no abām daļām nav saskatāma vieta pisuāram. Turpinot tādā pašā vulgārā garā, var teikt, ka pisuāri veido kultūras trešo daļu, kura neietilpst kulturoloģijas interešu lokā.

Postneklasiskais evolucionisms

   Atsevišķi kulturologi vērīgi seko, kas notiek zinātnes filosofijā. Viņi redz, ka zinātnes filosofijā tagad aktuāla ir saruna par posnetklasisko zinātnisko paradigmu. Tāpēc atsevišķi kulturologi tiecās jaunākās zinātnes filosofijas atziņas piemērot kulturoloģijā. Postneklasiskā zinātniskā paradigma balstās uz sinerģētiku. Atsevišķi kulturologi tāpēc izsakās par postneklasisko evolucionismu, kas balstās uz sociālo sinerģētiku; tādā skatījumā pasaule (kultūra, sabiedrība) tiek interpretēta kā pāreja no nestabila līdzsvara uz stabilu nelīdzsvarotību, kurā pastāvīgās svārstības ir stabilitātes nosacījums. Šī atsevišķo kulturologu pieeja nerada nekādu uzticību. Postneklasiskā zinātniskā paradigma attiecas nevis uz pasaules reālo virzību, bet gan uz cilvēku spēju izprast šo reālo virzību. Tagad (postneklasiskajā zinātniskajā paradigmā) beidzot spējam saskatīt un novērtēt nestabilitātes lomu. Agrāk valdīja vienkāršota pieeja: jebkura nestabilitāte tika uzskatīta par haosu, pret kuru ir jācīnās, jo tas traucē evolūcijai. Tagad esam sapratuši, ka nestabilitāte netraucē evolūcijai un patiesībā ir viens no evolūcijas komponentiem.

Dinamika

   Kultūras vēsturiskās dinamikas teorija interesējās par šādiem jautājumiem: kultūras virzības tendences un likumsakarības; solidaritātes un identitātes evolūcija; kultūras produktīvās darbības formas un principi; kolektīvā pašorganizācija un regulācija; informācijas glabāšana un translācija; sociālā komunikācija (iekšējā, starpkulturālā).

Vektors

   Kulturologu aprindās ir sastopams viedoklis par kultūras vēsturiskās attīstības vektoru. Tas esot šāds: no instinktu stingri reglamentētām dzīves normām, tradīcijām, paražām līdz sociālās brīvības un cilvēka pašatklāsmes iespējām. Kultūras vēsture esot stāsts par cilvēka atbrīvošanos no sociālās kontroles stigmātiem, iejaukšanos privātajā dzīvē. Tātad cilvēces kultūra virzījās no instinktu kontrolētas dzīves uz etnisko tradīciju kontrolētu dzīvi (pirmatnējā kopienā un agrārajā stadijā) un racionālo sociālo uzvedību (industriālajā un postindustriālajā laikmetā). Minētais vektors lielu uzticību nevar izraisīt. Protams, audzināšana, izglītība un ideoloģija cilvēces attīstības gadsimtos ir ļoti daudz panākusi cilvēka instinktu apvaldīšanā. Bet, vai tas ir noticis tik lielā mērā, ka tagad dzīvojam postinstinktu laikmetā, par to nav nekāda pārliecība. Cilvēka instinktiem joprojām ir milzīga loma kultūrā. Ja tas tā nebūtu, tad mēs tagad nerunātu par mežonības uzplaukumu, arhaizāciju, postcilvēku ģenēzi. Bet ko lai saka latvieši, kuru dzīvē prātam nav nekāda loma un minētajam vektoram arī nav bijusi nekāda loma, kuru mentalitātē ir vairāk iracionāla pirmatnība nekā racionāla sociālā uzvedība? 

Pisuārs

   Marsela Djušana 1917.gadā izstādītajam provokatīvajam darbam „Fontāns” (reāli pisuārs) var būt visdažādākais vērtējums. Tajā skaitā no estētiskā viedokļa nepieņemams vērtējums. Taču viņa pisuārs ir laba ilustrācija vismodernākajai un acīmredzot visprecīzākajai kultūras definīcijai. Respektīvi, kultūrā ietilpst tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Arī cilvēka radītā materiālo lietu pasaule ietilpst kultūrā. Pisuāru izskats, kvalitāte, funkcionēšana ir atkarīga no kultūras. Taču joprojām ir sastopama pieeja, aizmirstot, prasti sakot, iekļaut pisuāru kultūrā. Tā, piemēram, krievu akadēmiskajās aprindās („kulturologu” aprindās) tiek popularizēta ļoti vienpusīga un nepilnīga koncepcija. Tiek klāstīts, ka kultūra ir mehānisms, kas nodrošina cilvēku sociālo komfortu – cilvēkiem ļauj sadzīvot savā starpā, bez kā cilvēki nespēj eksistēt. Kultūras pamatā esot sociālā mijiedarbība un komunikācija. Šī koncepcija ir ļoti primitīva. Ja kultūru uzskata tikai par sociālo vidi, tad kultūras pastāvēšanai ir vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Ieva vai Ādams viens pats nevar radīt kultūru. Taču reāli Ādams var medīt, ēst, gulēt savā formātā, kas jau būs kultūra. Viņa medīšanas, ēšanas, gulēšanas formāti jau liecinās par noteiktu kultūru. Minētajā koncepcijā pisuārs netiek iekļauts, kas ir liela aplamība. Skaidrs, ka pisuāra klātbūtne pastāv arī koncepcijas kodolā – cilvēku sociālajā mijiedarbībā un komunikācijā. Viena komunikatīvā situācija (psiholoģiskā atmosfēra) būs tad, ja kontekstā ir grezns apzeltīts pisuārs. Pavisam savādāka komunikatīvā situācija būs tad, ja cilvēki nemaz nezina, kas ir pisuārs un savas vajadzības nokārto krūmos, mazmājiņā aiz staļļa, vārtu rūmē u.tml. Cilvēces kultūrā noteikti var būt atsevišķa saruna par „tualetes kultūru” dažādām tautām un etniskajām grupām. Pisuāram ir stabila vieta kultūrā.

Tehnoloģiskais šoks

   Paradoksāli ir tas, ka informācijas tehnoloģiju laikmetā pasaules izzināmība samazinās. Tas izpaužās izglītības, zinātnes devalvācijā, cilvēku vispārējās izglītotības zemajā līmenī, indivīdu zināšanu primitīvismā. Tas notiek lielā mērā tāpēc, ka cilvēki vairs netiecās izmainīt apkārtējo pasauli, kas vienmēr ir bijis saistīts ar jaunu zināšanu iegūšanu un augstu vispārējo kognitīvo sagatavotību (enciklopēdiskumu). Informācijas un cita veida tehnoloģiskais progress turpinās, taču tas veicina regresu sociālajā sfērā – pasaules uzskats cilvēkos zaudē progresīvu raksturu un pat arhaizējās. Iemesls ir vēl viens. Darbs no cilvēka vairs neprasa vispusīgas zināšanas un augstu vispārējo izglītotību, kurā tradicionāli ietilpst zināma filosofiskā kompetence un filosofiskās refleksijas noslieksmes. Darbs neprasa maksimālas zināšanas par maksimāli lielu parādību skaitu. Darbs ir kļuvis ļoti specializēts un prasa tikai zināšanas vienā ļoti šaurā zināšanu sfērā. Tas noplicina cilvēka apziņu, mazina cilvēka kognitīvo aktivitāti, izraisa kognitīvo pašapmierinātību – zūd tieksme pēc jaunām zināšanām un velme nemitīgi sevi garīgi bagātināt. Bet varbūt visu izšķir cits apstāklis? Proti, tas ka minētā novērojuma pamatā ir masu cilvēku izraisītā aina. Minēto paradoksu nosaka masu cilvēki, kuru kognitīvā aktivitāte negad nav bijusi augsta. Tagad visur rosās masu cilvēki un viņu rosība formē kopējos ieskatus par sociuma attīstību. Šajā gadījumā kopējo ieskatu par izglītības, zinātnes devalvāciju, indivīdu apziņas arhaizāciju. Analītiskā doma balstās uz materiālu, kuru faktiski formē masu cilvēki, bet nevis personības, kuru dzīvē patiesībā nekas nav mainījies un kuru apziņa, kognitīvā aktivitāte turpina progresēt. Ja tas tā nebūtu, tad nebūtu iespējams tehnoloģiskais progress. Tādējādi tehnoloģisko progresu veicina personības, bet vispārējo sociālo ainu nosaka masu cilvēku dominēšana visos sociālajos procesos. Analītiskā doma balstās uz vienpusīgu materiālu. Analītiskā doma ir nonākusi masu cilvēku gūstā, zaudējot spēju objektīvi uzlūkot sociumu. Dzīvojot latviešu vidē, jebkura satura analītiskā doma tiek momentā traumēta, jo tai momentā uzbrūk masu fenomenu armija. Vietējais sociums sastāv no tipiski izteiktiem masu cilvēkiem. Etnosa cilvēciskais potenciāls ir masu cilvēku potenciāls.

Vidusšķira

   Rietumos mākslīgi izveidotās vidusšķiras nāvi prognozē pēc 3-5 gadiem. Tātad 2018.-2020.g. izzudīs vidusšķira un paliks vienīgi bagātie un nabadzīgie (apm.70%). Cilvēkiem nebūs naudas ar ko apmaksāt dzīvokli un pārtiku. Kad nav naudas elementārai eksistencei, cilvēki parasti sāk domāt par sociālo taisnīgumu. Tradicionāli sociālo taisnīgumu cenšas ieviest ar 1) nacionālisma, 2) reliģijas (islams) un 3) komunisma mācības (tajā skaitā revolūcijas) palīdzību. Savu vidusšķiru (nacionālo lepnumu) nesaglabās arī ASV. ASV parāds 2015.gada martā bija 18,1 triljons, kas ir vairāk nekā valsts nacionālais kopprodukts. ASV savu parādu var norakstīt vienīgi 1) defolta formā un 2) pasaules kara formā. Reāli parāds nav likvidējams. Tāpēc neoliberālā psihoze ir ne tikai ASV, bet visur, kur dzīve ir atkarīga no dolāra. Globālā monopolā ekonomika ir izraisījusi agrāk nebijušu krīzi: visur un visiem ir parādi, visur ir afēras, infantīls politiskais un ekonomiskais menedžments, spekulācijas, alkātība, profesionālā ignorance – aprobežotība, nezināšana, dažviet (Latvijā) sasniedzot izteikta idiotisma līmeni. ASV (Rietumos) vidusšķira no 40.g.beigām; tās labklājība kulmināciju sasniedza 80.gados.