Pisuārs

   Marsela Djušana 1917.gadā izstādītajam provokatīvajam darbam „Fontāns” (reāli pisuārs) var būt visdažādākais vērtējums. Tajā skaitā no estētiskā viedokļa nepieņemams vērtējums. Taču viņa pisuārs ir laba ilustrācija vismodernākajai un acīmredzot visprecīzākajai kultūras definīcijai. Respektīvi, kultūrā ietilpst tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Arī cilvēka radītā materiālo lietu pasaule ietilpst kultūrā. Pisuāru izskats, kvalitāte, funkcionēšana ir atkarīga no kultūras. Taču joprojām ir sastopama pieeja, aizmirstot, prasti sakot, iekļaut pisuāru kultūrā. Tā, piemēram, krievu akadēmiskajās aprindās („kulturologu” aprindās) tiek popularizēta ļoti vienpusīga un nepilnīga koncepcija. Tiek klāstīts, ka kultūra ir mehānisms, kas nodrošina cilvēku sociālo komfortu – cilvēkiem ļauj sadzīvot savā starpā, bez kā cilvēki nespēj eksistēt. Kultūras pamatā esot sociālā mijiedarbība un komunikācija. Šī koncepcija ir ļoti primitīva. Ja kultūru uzskata tikai par sociālo vidi, tad kultūras pastāvēšanai ir vajadzīgi vismaz divi cilvēki. Ieva vai Ādams viens pats nevar radīt kultūru. Taču reāli Ādams var medīt, ēst, gulēt savā formātā, kas jau būs kultūra. Viņa medīšanas, ēšanas, gulēšanas formāti jau liecinās par noteiktu kultūru. Minētajā koncepcijā pisuārs netiek iekļauts, kas ir liela aplamība. Skaidrs, ka pisuāra klātbūtne pastāv arī koncepcijas kodolā – cilvēku sociālajā mijiedarbībā un komunikācijā. Viena komunikatīvā situācija (psiholoģiskā atmosfēra) būs tad, ja kontekstā ir grezns apzeltīts pisuārs. Pavisam savādāka komunikatīvā situācija būs tad, ja cilvēki nemaz nezina, kas ir pisuārs un savas vajadzības nokārto krūmos, mazmājiņā aiz staļļa, vārtu rūmē u.tml. Cilvēces kultūrā noteikti var būt atsevišķa saruna par „tualetes kultūru” dažādām tautām un etniskajām grupām. Pisuāram ir stabila vieta kultūrā.