Kulturologu aprindās ir sastopams viedoklis par kultūras vēsturiskās
attīstības vektoru. Tas esot šāds: no instinktu stingri reglamentētām dzīves
normām, tradīcijām, paražām līdz sociālās brīvības un cilvēka pašatklāsmes
iespējām. Kultūras vēsture esot stāsts par cilvēka atbrīvošanos no sociālās
kontroles stigmātiem, iejaukšanos privātajā dzīvē. Tātad cilvēces kultūra
virzījās no instinktu kontrolētas dzīves uz etnisko tradīciju kontrolētu dzīvi
(pirmatnējā kopienā un agrārajā stadijā) un racionālo sociālo uzvedību
(industriālajā un postindustriālajā laikmetā). Minētais vektors lielu uzticību
nevar izraisīt. Protams, audzināšana, izglītība un ideoloģija cilvēces
attīstības gadsimtos ir ļoti daudz panākusi cilvēka instinktu apvaldīšanā. Bet,
vai tas ir noticis tik lielā mērā, ka tagad dzīvojam postinstinktu laikmetā,
par to nav nekāda pārliecība. Cilvēka instinktiem joprojām ir milzīga loma
kultūrā. Ja tas tā nebūtu, tad mēs tagad nerunātu par mežonības uzplaukumu,
arhaizāciju, postcilvēku ģenēzi. Bet ko lai saka latvieši, kuru dzīvē prātam nav
nekāda loma un minētajam vektoram arī nav bijusi nekāda loma, kuru mentalitātē
ir vairāk iracionāla pirmatnība nekā racionāla sociālā uzvedība?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru