Civilizēta sabiedrība

   Interese par to, kas ir civilizēta sabiedrība, jau ir sastopama antīkajā filosofijā. Interese nav mazinājusies arī mūsdienās, kad atgriešanās pirmatnējā barbarismā (no civilizētu cilvēku viedokļa) ir kļuvusi dzīves norma.

   No Apgaismības laikmeta ir nostiprinājies viedoklis, ka civilizēta sabiedrība ir sava veida kompromiss starp personības brīvību un sabiedrības interesēm. Tātad šī viedokļa pamatā ir brīvības un atbildības kategorija, kā arī cilvēka apziņas augsts līmenis, spējot ne tikai savas intereses nošķirt no kolektīvajām interesēm, bet arī ziedot savas intereses citu cilvēku labā. Runa ir par cilvēcisko kvalitāti – tās noteiktu līmeni.

   Z.Freids neatzina, ka individuālā brīvība ir civilizācijas ieguvums un civilizētības atribūts. Viņaprāt civilizācija ierobežo personības brīvību. Individuālās brīvības vietā civilizētā sabiedrībā prioritāte ir kolektīvajām interesēm. Tādējādi civilizācija nevis palielina, bet gan ierobežo individuālo brīvību. Civilizācija nostiprina sabiedrības varu. Var teikt – valsts varu, elites varu, kādas grupas varu, kādas kliķes varu. Pret valsts varas diktatūru savā laikā vērsās Vilhelms fon Humbolts, Džons Stjuarts Mills, Žans-Žaks Russo.

   K.Popers uzskatīja, ka cilvēkiem ir vajadzīga tāda sabiedriskā iekārta, kurā katrs cilvēks atsakās kaitēt otram cilvēkam. Pjotrs Kropotkins savukārt jūsmoja par cilvēku spēju sadarboties – cilvēku savstarpējās palīdzības spēju. Bet tas acīmredzot var notikt tikai tad, ja cilvēku agresīvie instinkti ir „iedzīti atpakaļ cilvēkā” (Z.Freids). Kā zināms, XX gs. otrajā pusē politiskajā filosofijā valdīja divas pozīcijas: (1) cilvēks pēc savas dabas ir slikts un tāpēc viņu vienmēr ir jāuzmana; (2) cilvēks ir labsirdīgs, un tas garantē civilizētības pastāvēšanu. Protams, šīs pozīcijas bija sastopamas arī agrāk.