Laime

   Laime it kā ir subjektīvs jēdziens; katrs pats sev nosaka, kas nepieciešams, lai būtu laimīgs. Tomēr laime nav subjektīvs jēdziens. Laime ir objektīvs jēdziens un pie tam objektivitātes indikators. Laime ir rādītājs tam, cik lielā mērā mūsu dzīve atbilst dzīves jēgai. Laime norāda uz to, cik efektīvi mēs realizējam instinktus, glabājot un pavairojot kultūras un bioloģisko mantojumu. Ja cilvēks labi realizē dzīves jēgu (minētā mantojuma aspektā), tad viņš ir laimīgs; ja nerealizē normāli, tad ir nelaimīgs. Cilvēku iekšējais barometrs, kas nosaka attiecīgo hormonu

koncentrāciju asinīs, katram ir individuāli „uzstādīts”. Dažus apmierina lēnāka attīstība; citus – straujāka. Taču visiem cilvēkiem kopējais ir tas, ka laimei ir nepieciešama attīstība. Lai būtu laimīgs, jābūt ir attīstībai. Laimīgi cilvēki ir harismātiski; no viņiem gribas mācīties, pārņemot viņu sniegto informāciju. Nelaimīgi cilvēki neko jaunu nerada. Katram cilvēkam ir unikāla neironu sakaru konfigurācija starp smadzeņu šūnām, tāpēc katrs cilvēks ir unikālas pasaules izjūtas nesējs. Laimes izjūta ir unikāla. Unikāla ir arī nelaimīguma izjūta.