Evolūcija

   Evolūcija ir neredzama parādība. Evolūcijas procesu mēs neredzam un varam konstatēt tikai pēc ilga laika. Evolūcija virzās lēnām – vairāku paaudžu laikā. Teiksim, šodienas t.s. interneta paaudzes evolūcijas sekas būs redzamas tikai pēc apmēram 100 gadiem. Tās latviešu un citu tautu jaunās paaudzes, kuras tagad visu dzīvi pavada pie datora, evolūcijas sekas pa īstam „uzplauks” tikai krietni vēlāk pēcāko paaudžu mutācijas procesā.

   Cilvēks cēlies no dzīvniekiem un saglabā dzīvnieku instinktus. Taču cilvēkā ir kaut kas vairāk. Nav tikai dzīvnieku instinkti. Neirobioloģijas, evolūcijas psiholoģijas jaunākie pētījumi liecina, ka tādām mūsu jūtām kā mīlestība, līdzcietība ir bioloģisks pamats – mūsu organismā šo jūtu laikā notiek zināmi procesi.

   Evolūcijas sintētiskā teorija saka: bioloģiskie veidi attīstās mutācijas ceļā un pateicoties tādu gēnu izplatībai populācijā, kas nosaka vairošanos un izdzīvošanu. Evolūcija ir sistēmas attīstība, kas norisinās, glabājot un vairojot mantojumu: informācijas kopumu, ar kuru var veidot sistēmu. Evolūcijas pamatā ir trīs komponenti: 1) mantošana (mantojuma glabāšana), 2) mutācija, 3) atlase (2.-3. ir mantojuma vairošana).

   Mūsu gēnos ir tieksme pavairot bioloģisko un kultūras mantojumu. Tā ir mūsu esamības vitāla nepieciešamība. Interesanti, ka šodienas jaunajai paaudzei ir niecīga interese par jebkura veida mantojumu – pagātni. Tas noteikti atsauksies uz evolūcijas procesu. Šajā ziņā tā rezultāti arī būs redzami tikai pēc apm. 100 gadiem. Vilinoši būtu redzēt, kādas sekas ir intereses trūkumam par mantojumu.

   Dabiskā izlase atstāj tikai tos, kuriem ir attīstību veicinoši instinkti. Cilvēkam (atšķirībā no dzīvniekiem) ir divas evolūcijas sistēmas: 1) bioloģiskā un 2) kultūras. Cilvēkā ir arī kultūras mantojuma saglabāšanas un vairošanas instinkti. Dzīvē ir negatīvas bioloģiskās mutācijas un negatīvas kultūras mutācijas. Sanāk, ka cilvēku liek adaptēties viņam kaitīgā kultūrā.