Savējo nelietība

   Nelietības atsevišķa modifikācija ir savējo nelietība – nelietīga izturēšanās pret savas tautas pārstāvjiem. Ļoti iespējams, šis modifikācijas veids ir samērā reta kultūras parādība. Teiksim, Latvijā ar savējo nelietību var lepoties tikai latvieši, konsekventi nelietīgi izturoties vienam pret otru. Latvijā savējo nelietība nav izplatīta ne starp čigāniem un ebrejiem, ne starp krieviem un baltkrieviem, ne starp lietuviešiem un poļiem, ne starp igauņiem un tatāriem. Speciālajā literatūrā un daiļliteratūrā savējo nelietība nav Eiropā citur sastapta. Vienīgi latvieši ir slaveni ar savu savstarpējo naidu. Ja latviešu sievietei ir jākomunicē ar otru latviešu sievieti, tad abām viņu tradicionāli vulgārās sejas tūlīt savelkās ārprātīga naida grumbās. Ja latviešu vīrietim ir jākomunicē ar otru latviešu vīrieti, tad abiem viņu tradicionāli viltīgi smīnošās sejas savelkās vēl trakākā smīnā.

   Latviešu savējo nelietība ir bijusi izplatīta vienmēr. Par to liecina tautas vēsture, latviešu daiļliteratūra. Andreja Upīša romāni bez savējo nelietības nemaz nav iedomājami. Viņa daiļrades galvenā tēma bija savējo nelietības portretēšana. Latviešu savējo nelietība uzplauka pēcpadomju Latvijā, visu atdodot citiem, lai nekas nenonāktu savējiem. Latvietis visu atdos drīzāk ebrejiem, krieviem, tatāriem, lietuviešiem, igauņiem nekā savējiem. Latvietim ebrejs-opozicionārs ir lielāks draugs nekā latvietis-patriots, kurš norāda uz latviešu mentalitātes kroplībām. Latvietis universitātē drīzāk dos darbu kubiešu pusanalfabētam nekā latviešu speciālistam. Latviešu savējo nelietības piemēru skaits ir milzīgs. Faktiski piemēros iederas latviešu visa dzīve – visi komunikācijas gadījumi ar savējiem.