Biheiviorisms

Kā zināms, biheiviorisms (turpmāk – BH) ir psiholoģijas relatīvi patstāvīgs virziens. BH par izpētes objektu neuzskata apziņu, bet gan apziņas ārējos kairekļus un apziņas reakciju uz ārējiem kairekļiem. Citiem vārdiem sakot, BH ir uzvedības zinātne, zinātne par uzvedību, izturēšanos. BH zinātniskā biogrāfija sākās XX gs. pirmajos gadu desmitos ASV. BH ir amerikāņu intelekta produkts. Par BH pamatlicēju kļuva amerikāņu psihologs John Broadus Watson (1878 — 1958). 1913.gada 24. februārī Ņujorkā viņš nolasīja lekciju „Psiholoģija biheiviorista skatījumā”. Lekcija ļoti iepatikās amerikāņiem. 1914.gadā iznāca Vatsona darbs „Behaviour. Introduction to Comparative Psychology”. Autora pamatatziņa bija tā, ka psiholoģijas objekts ir cilvēka uzvedība. Tādu pieeju var dēvēt par loģisko pozitīvismu; viss subjektīvais (arī domāšana) netiek ņemts vērā. BH neinteresē instinkti, kaislības, afekti. Interesē vienīgi uzvedības tipi un uzvedības sociālie stimuli. BH diktatūra psiholoģijā (ne tikai) sākās XX gs. 20. gados, psiholoģijai atņemot iespēju pētīt instiktus, kaislības, emocijas. No cilvēka tika mākslīgi atdalīta „uzvedība”; psiholoģija kā zinātne par garu, prātu un dvēseli pārvērtās zinātnē par manipulēšanu ar uzvedību. BH zinātniskā attīstība kulmināciju sasniedza amerikāņu psihologa, izgudrotāja un rakstnieka Burrhus Frederic Skinner (1904 — 1990) darbībā. Daudzi psihologi pret BH un tā „skinerisko” interpretāciju izturas ļoti kritiski. XXI gs. sākumā šī kritika ir kļuvusi vēl aktuālāka sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu, degradācijas tendencēm. BH var uzlūkot kā industriālisma gara apkalpotāju. BH ir nodeva laikmeta vispārējam garam, sava veida zinātnes adaptācija destruktīvismā, pat kļūstot par destruktīvisma satelītu zinātnē. BH, Skinera aicinājums pētīt mehānismus, kuri stimulē uzvedību, paver ceļu sociālajai inženierijai un manipulācijām ar cilvēku uzvedību. Ja zina cilvēku uzvedības stimulēšanas mehānismus, tad cilvēki nonāk attiecīgā spēka (politiskā, ekonomiskā) varā. Cilvēki jau tāpat ir atkarīgi no ārējās vides: sabiedriskās domas, ideoloģijas, izglītības, garīgās kultūras, reliģijas, politiskajām, ekonomiskajām nostādnēm. BH, „skinerisms” vēl speciāli sakāpina šo atkarību; atkarībai tiek piedots mērķtiecīgs virziens. Taču BH, „skinerisma” popularitāti veicina arī cilvēku daba. Cilvēki vairās no garīguma, pašanalīzes, emocionalitātes, psihiskās metafizikas. Tāpēc cilvēki dod priekšroku BH, „skinerismam”, kas priekšroku dod racionālajam, empīriskajam, konkrētai pieredzei. Cilvēki baidās un izvairās no instinktīvisma, kā centrā ir neapzinātas tieksmes. BH ir pretstats instinktīvismam. BH cilvēka uzvedību nosaka skaidri apzināti konkrēti stimuli. Instinktīvismā uzvedības īstie zemapziņas motīvi ir slēpti un nav redzami eksperimentos. Tas atbaida cilvēkus. BH, „skinerisms” sniedz liberāli optimistisku skatījumu uz dzīvo. „Skinerisms” ir neierobežota optimisma ideoloģija buržuāzijai, mūsdienu neoliberālismam. Buržuāzija uz cilvēku vienmēr ir tikai lūkojusies kā uz sociālo atvasinājumu, bet nevis arī kā uz iedzimtu atvasinājumu. Viduslaikos, feodālismā cilvēks tika uzskatīts kā dabas atvasinājums, dabas produkts, dabas organiska sastāvdaļa. Cilvēkā visu nosaka viņa raksturs, bet nevis sociālā vide. „Skinerismā” cilvēkiem tiek iestāstīts un viņi tam tic, ka var izveidot labu sociālo iekārtu, valsti, sabiedrību. Skiners propagandēja pārliecību, ka piemērošanās vispārējās uzvedības normām ir laba un vajadzīga lieta. Ne velti „skinerisms” tiek dēvēts par oportūnisma psiholoģiju, sevi pasniedzot kā zinātnisko humānismu, kaut gan faktiski ir antihumāna teorija. „Skinerisma” ieskatā cilvēka uzvedības slavēšana ir īpašs manupulācijas mehānisms – efektīvs pozitīvs stimuls, panākot vēlamo cilvēku uzvedību. Skineram neinteresēja uzvedības mērķis, bet interesēja tikai „zinātnes” kompetence izmainīt uzvedību. Mērķi nosaka ideologi, politiķi, valdnieki. Turklāt „skinerieši” necenšas izprast un novērtēt uzvedības slēptos (neverbālos) motīvus sociālajos procesos. Uzmanība tiek pievērsta verbālajiem motīviem; proti, demagoģijai, ideoloģijai, kas parasti slēpj īstos motīvus; tātad vēlamās uzvedības mērķi. „Skinerisms” veicina egoisma un pašlabuma prioritāti: jāuzvedas tā, lai būtu pašam kaut kāds labums no savas uzvedības. Zinātniskajām teorijām vienmēr ir sociāls un politisks zemteksts, konteksts, ideoloģisks mērķis. Humanitārās zinātnes un sociālās zinātnes, šajā gadījumā psiholoģija, bez tā neiztiek. Tik tikko minētais mērķis BH, „skinerismā” ir ļoti izteikts. Kapitālisma sākuma stadijā zinātniskā, sociāli politiskā, buržuāziski ideoloģiskā doma balstījās uz instinktīvismu: cilvēku dzīves attīstība (evolūcija) kā konkurences cīņa, atbilstoši darvinisma mācībai. Kapitālisms nevairījās no konkurences un konkurences cīņas nežēlastības. Mūsdienu kapitālisms vairs neakcentē konkurences cīņas svētību, neizbēgamību, funkcionālo efektivitāti. Mūsdienu kapitālisms vēlas nevis konkurenci, bet kooperāciju transnacionālā līmenī. Mūsdienu kapitālismam nav vajadzīga konkurence, bet vajadzīga ir kooperēšanās. Kapitālismā ir izmainījušās kundzības metodes. XIX gs. tika proponēta transcendentāla pakļautība Dievam, karalim, zemes baroniem, novada kungiem. Kundzībai bija metafiziski visaptverošs spēks. Par kundzības subjektiem neklājās diskutēt. Bija jābūt bezierunu pakļautībai. XIX gs. kapitālismam bija vajadzīgi cilvēki, kuros visu nosaka bailes, bijība pret kungu, karali, Dievu. XX gs. kapitālismam vairs nav vajadzīgi bailīgi un bijīgi cilvēki. XX gs. kapitālismam un arī XXI gs. transnacionāli kooperētajam (integrētajam) kapitālismam ir vajadzīgi paklausīgi, elastīgi, viegli apmācāmi, viegli ietekmējami, viegli idejiski vadāmi, idejiski nepatstāvīgi cilvēki. Ja XIX gs. kapitālismā nākotnes mērķis bija privātās iniciatīvas maksimalizācija, katram pašam būt sava likteņa noteicējam, tad mūsdienu kapitālisma mērķis ir neierobežota peļņa un neierobežota patērēšana. Cilvēku uzvedība tiek manipulatīvi orientēta neierobežotai patērēšanai un neierobežotas peļņas attaisnošanai.