Filoģenēze

Par filoģenēzi dēvē dzīvo organismu vēsturisko attīstību. Ar filoģenēzes jēdzienu raksturo kolektīvo vēsturisko attīstību – dzīvo organismu tipu, dzimtu, ģinšu, sugu attīstību. Teiksim, cilvēku vēsturisko attīstību visas cilvēces mērogā. Ar jēdzienu „ontoģenēze” raksturo individuālo dzīvo organismu attīstību no piedzimšanas līdz nāvei. Teiksim, šo rindu autora dzīvā organisma attīstību no piedzimšanas līdz šī teikuma sacerēšanai. Zinātne galvenokārt pievērš uzmanību filoģenēzei. Piemēram, cilvēku filoģenēzei, atzīstot vai noraidot filoģenētiskās saknes cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas attiecīgajām izpausmēm. Slavenais K.Lorencs, piemēram, uzskatīja, ka agresivitāte ir iedzimta izpausme; tātad agresivitātei ir filoģenētiskās saknes. K.Lorencam zinātne pilnā mērā nepiekrīt. Agresivitāti nākas iedalīt divās grupās; 1) agresivitāte kā filoģenētiski ieprogrammēts instinkts sevi aizsargāt apdraudējuma situācijā un 2) agresivitāte kā filoģenētiski neieprogrammēta izpausme destruktivitātes un cietsirdības formā, kas piemīt tikai cilvēkiem un ko nosaka attiecīgo cilvēku raksturs. K.Lorenca uzskatiem (grāmatām) ir liela popularitāte. Cilvēkiem patīk pret agresivitāti izturēties kā pret filoģenēzes produktu – iedzimtu izpausmi. Tādējādi cilvēki var visu destruktīvo izskaidrot ar cilvēka slikto dabu; cilvēku gēnos esot ietverta destruktivitāte un tāpēc neklājas brīnīties par cilvēku destruktīvo rīcību. Tāda pieeja cilvēku masās pārvēršas ideoloģijā, sniedzot iespēju racionalizēt bezspēcību.