Sociālais metabolisms

   Mūsu laikmeta intelektuālajā valodā noteikti iederas jēdziens „sociālais metabolisms” (sociālās pārvērtības). Pasaules procesu izpratne, šodienas kognitīvās prasmes bez minētā jēdziena nevar iztikt. Sociālo pārvērtību dinamika ir ļoti liela, visdažādākā rakstura integrācijas, apmaiņas, transformācijas procesi ir sastopami jebkurā dzīves segmentā un elementā.

   Tāpēc nākas runāt par vienotību daudzveidībā gan attieksmē pret atsevišķu kultūru, gan visu kultūru kontekstā. Tas ir jauns un ļoti nepieciešams skatījums demogrāfiskās pārejas laikā.

   Atsevišķas kultūras vienotība nekur nevar izzust un vienmēr saglabājās. Saglabājās arī tad, kad vienotības galvenā iezīme ir milzīga strukturālā daudzveidība – kultūras segmentu un elementu daudzveidība.

   Citādāk ir ar kultūru vienotību. Kultūru vienotība jeb vienotā daudzveidība ir vēsturiski jauns fenomens globalizācijas laikmetā. Tai ir spoža nākotne.

   Vienotība daudzveidībā,- šie vārdi kļūst par zināmu lozungu, apliecinot globalizācijas laikmeta un planetārās apziņas ideālus, vērtības, kad veidojas planetāra kultūra, kas balstās uz vienotību daudzveidībā. Tātad planetāro kultūru vienoto daudzveidību.

   Cilvēce pašlaik tuvojas ļoti kritiskai robežai – civilizācijas evolūcijas bifurkācijas punktam. Cilvēces evolūcijā vienmēr ir bijušas atsevišķas fāzes ar noteiktu specifiku. Tāda fāze ir pašlaik, kad galvenais dzinējspēks ir krīzes pieauguma perspektīvas un ar to saistītais vēsturiskais futuroloģiskais nihilisms, nemiers, apātija, melanholija no vienas puses, bet no otras puses visu procesu atvērtība kā nestabilitātes izpausme.

   Vajadzīga jauna tipa domāšana un darbība, kas spētu sadzīvot ar šo procesu atvērtību un tās stimulēto nestabilitāti. Savukārt jauna domāšana un darbība rada jauna tipa kultūru – vienotas daudzveidības kultūru kā transplanetāru risinājumu. Tajā nostiprinās jauns skatījums uz personību, indivīdu, sabiedrību, valsti, efektīvu estētisko sistēmu dzīvei globālās mijietekmes un mijiedarbības pasaulē.

   Cilvēks sevi apzinās kā planetāri globālas mijiedarbības locekli, kad katrs ir planetārās ģimenes loceklis ar noteiktiem pienākumiem un atbildību. Praktiski tas nozīmē pienākumus un atbildību kā indivīdam, kā savas valsts pilsonim, kā ekonomiskās darbības dalībniekam, kā planētas cilvēku kopienas tīkla dalībniekam, kā apzinīgai un domājošai būtnei (bioloģiskam veidam).

   Saruna par sociālo metabolismu nevar izvairīties no ļoti drūmas tēmas. Proti, tā, ka visur cilvēku iekšējais potenciāls apsīkst un neattīstās. Bērnu audzināšanas metodes apspiež talantu. Ik uz soļa sastopamies ar sociālo un politisko apspiestību, ekonomiskajiem kariem, neiecietību pret citu kultūru, tautību, rasi, reliģiju, kriminālnoziegumiem un noziegumu brīvību, vides piesārņošanu. Cilvēciskā kapitāla neattīstība izraisa frustrāciju, bet fustrācija izraisa nepareizu uzvedību un  kavē attīstību. Izveidojās nolādēts aplis, no kura nav iespējams izrauties.

   Nākas atcerēties vēsturi. Cilvēku kopienas, kas radās pirms 20-50 tūkstošiem gadu neolīta laikmetā zaudēja vispārējās vienotības balansu un sāka dalīties visdažādākajā veidā ne tikai rasu atšķirību ziņā. Radās daudzveidība. Turklāt radās hierarhiskā daudzveidība: bagāti-nabagi, attīstīti-neattīstīti.

   Kultūru daudzveidības pieaugums notika bez tieksmes pēc vienotības. Tas noveda  pie nestabilitātes, balansa trūkuma, kas saglabājās arī mūsu laikmetā un draud saglabāties arī turpmāk, kļūstot par cilvēces katastrofas avotu. Tāpēc mūsu laikmetā nākas koriģēt savu attieksmi pret daudzveidību un tās sabalansētību.

   Reālā planetārā globalizācija, planetārās apziņas veidošanās, lokālos procesus interpretējot planetārā kontekstā, rada jaunu skatījumu uz kulturu daudzveidību un sabalansētību. Aktuāls kļūst lozungs „vienotība daudzveidībā”.

   Tagad ir jāmācās cienīt lokālo kultūru daudzveidību, ņemot vērā to globālo vienotību un mērķtiecīgo vienotības izjūtu, kas ir planetārās apziņas centrā. Lokālo kultūru daudzveidība ir jāsaglabā, taču ir jābūt noteiktai sabalansētībai starp lokālajām kultūrām. Bez tā nav iespējama vienotība daudzveidībā kā cilvēces saglabāšanās garants jaunajos demogrāfiskajos apstākļos.

  

  

Konceptu haoss

   Runa ir par šodien populārajiem konceptiem ar priedēkli „post” – postindustriālisms un postmodernisms. Atsevišķi zinātnieki minētā priedēkļa lietošanā saskata lielus maldus, kas sekmē konceptuālo haosu.

   Postindustriālisma koncepts faktiski nenorāda uz jaunu sociāli ekonomisko sistēmu, kā arī priedēklis „post” nozīmē beigas industrializācijai, tās noliegumu, neiespējamību nākotnē. Pie tam postindustriālisma teorētiķi parasti nenoliedz agrārā un rūpnieciskā industriālā sektora saglabāšanos postindustriālisma laikmetā. Tas izraisa vēl lielāku konceptuālo haosu, jo nākas domāt, ka mūsu laikmets ir gan industrializācijas, gan postindustrializācijas laikmets. Nav skaidrs, vai tiekamies ar kultūras mutāciju jeb tikai kultūras evolūcijas izmaiņu zināmu kompleksu, kas nenozīmē pilnīgu atšķelšanos no pagātnes.

   Arī postmodernisma koncepts ir haotisks, jo šodien turpina pastāvēt modernisma estētiskie un stilistiskie uzskati, modernisma mākslinieciskās prakses tendences. Faktiski tas, ko sauc par postmodernismu, reāli ir tikai parodija par modernismu, ko izraisa cilvēciskā kapitāla destrukcija un degradācija.

   Atsevišķi speciālisti iesaka lietot citus apzīmējumus mūsdienu laikmetam. Piemēram, superindustriālā sabiedrība/laikmets, hiperindustriālā sabiedrība/laikmets.

   Aplams ir arī jēdziens „informācijas sabiedrība”. Patiesībā cilvēces vēsturē vienmēr notika informācijas apmaiņa. Vienmēr ir bijusi informācijas ietekme uz kultūras procesiem. Kultūra bez komunikācijas, informācijas apmaiņas, neeksistē. Tāpēc runāt par īpaša informācijas laikmeta iestāšanos ir aplami un tas izraisa konceptuālo haosu.

  

  

  

Literārā metafizika

   Cilvēka garīgās būtības mākslinieciskā analīze daiļliteratūrā jeb literārā metafizika Rietumu kultūrā ir vēsturiski jauna parādība – no XIX gadsimta. Pirms tam tas, ko tagad dēvējam par cilvēka iekšējās pasaules atspoguļošanu, nebija nemaz sastopams ne antīkajā, ne viduslaiku un arī Jauno laiku pirmo gadsimtu vārda mākslā. Cilvēka iekšējās pasaules analīze tā pa īstam sākās tikai XX gadsimtā.

   Vārda mākslinieks vienmēr sastopās ar grūtībām, attēlojot savu literāro varoņu jūtas, domas, emocionālos pārdzīvojumus. Valērijs Brjusovs rakstīja, ka starp poētisko domu un vārdu vienmēr saglabāsies bezdibenis, jo vārds nekad nebūs adekvāts pārdzīvojumam, cenšotiess pārdzīvojumu atveidot vārdos.

   Literatūrzinātnē jēdziens „iekšējais cilvēks” radās XVIII gadsimta beigās vācu romantiķu priekšteču tekstos. Žans-Pols 1797.gadā publicēja traktātu „Par dvēseles nemirstību”. Tajā ir teikts: „Iekšējais cilvēks, tas ir dievs, kas paslēpies statujā, bet nevis no akmens, bet ar miesu...” (Jean-Paul. Gesammelte Schriften, B., 1897, B.II, SS. 34-35).

   Virdžīnijas Vulfas salona „Blumsberī” apmeklētājs psihologs Viljams Džeims ieteica jēdzienu „apziņas plūsma”. Kā zināms, jēdzienu akceptēja XX gadsimta literatūrzinātne.

   Pati Virdžīnija Vulfa apziņas plūsmā veidoto prozu pieskaitīja „fragmentārās apziņas laikmetam”, kas sākās daiļliteratūrā un kuras aktīva dalībniece bija arī pati angļu rakstniece.

   Tas bija laikmets, kad par apziņas procesa literārās atveidošanas tehnoloģiju interesējās vairāk nekā par apziņas saturu.

   Virdžīnijas Vulfas pieejā centrālā loma bija viņas izdomātajam „spogulim”, ar kura palīdzību viņa ieraudzīja un literāri atveidoja cita cilvēka „Es”. „Spogulis”, protams, bija metafora, vēloties apzīmēt savu tehnoloģisko pieeju cilvēka iekšējās pasaules atklāsmē. Tātad autora paša iekšējā pasaule tika pārnesta uz tēla iekšējo pasauli; autors savus tēlus veidoja, skatoties spogulī pats uz sevi; citiem vārdiem sakot, tēlu iekšējo pasauli „norakstīja” no savas iekšējās pasaules.

   Tiek uzskatīts, ka Luijs Kerrols aizsāka „spoguļa” tēmu literatūrā.

   Latviešu prozā apziņas plūsmas lielmeistars ir Alberts Bels. Viņa daiļradē apziņas plūsmas literārā tehnoloģija lieliski izmantota stāstā „Ilūziju zilās buras” un romānā „Saucēja balss”.

  

  

Atdzimšanas mobilizācija

   Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko (un tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast. Vispirms un galvenokārt ir nepieciešams spēt saprast un savienot ideālos mērķus, kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt noteiktai kvalitātei. Saprotams, runa ir par vispārnacionāliem un ideālistiskiem mērķiem, bet nevis materiālajām interesēm.

   Cilvēkā ir nepieciešamas jūtas par idejām – idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama stratēģiskā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret idejiskajiem mērķiem. Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un vadīta. Bez stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās mobilizācijas pamatā ir ideja – idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli izgaismots idejiskais mērķis.

   Atdzimšanas mobilizācija nevar notikt bez noteiktiem personības parametriem. Proti, noteiktām cilvēku iezīmēm un garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato atdzimšanas nepieciešamību un cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama atdzimšana.

   Jaunās „attīrītās” un mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē mikrokolektīvos, bet jaunos mikrokolektīvus vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos.

   Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu realizācijai.

   Taču cilvēks faktiski atsakās no sevis priekš sevis, jo viņa atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija.

   Piemēram, atsevišķās Austrumeiropas valstīs un tajā skaitā Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau padomju laikā „perestroikas” kontekstā) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās).

   Tādas drausmīgas situācijas rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Iespējams, vissvarīgākās sekas ir divas: 1) intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un 2) antropoloģiskā (metafiziskā) katastrofa.

   Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi tauta/nācija ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju.

 

  

Globālie projekti

   Rietumu civilizācijas vēsturē ir bijuši vairāki tā saucamie globālie projekti. Tos apskata globālo projektu teorija – nosacīta globālo sociālo problēmu analītikas sastāvdaļa.

   Pirmais ievērojamākais relatīvi globālais projekts bija Bībeles vērtību sistēmas projekts. Pēc tam sekoja Reformācijas projekts, kad 1517.gada 31.oktobrī M.Luters piestiprināja pie Pils baznīcas durvīm savas tēzes. Tas notika Vitenbergā un bija formālais sākums Reformācijai.

   Lutera reformas rezultātā tika legalizēts Bībelē aizliegtais augļošanas procents. Tiek uzskatīts, ka augļošanas procenta aizlieguma atcelšana veicināja dzīves progresu. Tika pārkārtota ražošanas cehu sistēma un radās zinātniski tehniskās ražošanas sistēma, kas pastāv joprojām.

   Augļošanas procenta izmantojums prasīja nemitīgu ražošanas un patērēšanas pieaugumu. Tādu dinamiku nespēja izturēt feodālā sistēma, tāpēc tā sabruka.

   Strauji uzplauka ražošana, radās produkcijas pārpalikums. XVIII gs. vidū kļuva skaidrs, ka augļošanas procents rada jaunu globālo projektu – kapitālismu. Lai kapitālisms apmierinātu visus sociālos slāņus (tautas masas), tika veidota speciāla ideoloģija. Tajā bija divas galvenās tēzes: 1) uzskatu un vērtību brīvība un 2) politkorektums, aizliedzot kritizēt kapitālisma vērtības.

   XX gs. radās sociālisma globālais projekts. Tas aizliedza izmantot augļošanas procentu, ražošanas un peļņas privātīpašumu vispār.

   Pašlaik kapitālisms vairs nespēj nodrošināt progresu, - tāpēc būs jauns globālais projekts.

   Pašlaik kapitālisma noriets, demogrāfiskā pāreja, „balto” cilvēku izmiršana ir veicinājusi antropoloģisko katastrofu. Lai veidotu jaunu globālo projektu, nepieciešama ir cilvēku pašattīrīšanās. Tā var būt individuāla un kolektīva darbība. Piemēram, kāda tauta/nācija cenšas sākt jaunu dzīvi – radīt jaunu valstisko sistēmu, kuru veido un vada godīgi un gudri cilvēki.

   Zinātnē pašattīrīšanās procesu sauc par paštranscedenciju.

 

  

Intelektuāļu misija

   Garīgā atdzimšana nav iespējama bez intellectuals sociālā slāņa klātbūtnes. Pie mums terminoloģiski tas būtu – bez inteliģences klātbūtnes.

   Ja tautas garīgais sabrukums (vai attīstības vājais līmenis) ir tik liels, ka inteliģences (intelektuāļu) klātbūtne nav konstatējama, tad vispirms ir jāveicina šī slāņa rašanās.

   Tas nav vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā.

   Milzīga problēma ir tā, ka nav skaidrs, kas izglītos inteliģenci. Ja nav inteliģence, tad nav arī normāla izglītība, jo izglītības iestādēs rosās neadekvāti kadri.

   Tātad inteliģences slāņa izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt.

   Acīmredzot var noderēt vēsturiskā pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējās vietējās inteliģences slānis. Praktiski to var izveidot vienas paaudzes laikā.

   Intelektuāļi (inteliģence) sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāji un reprezentētāji. Viņiem ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas un pieredzi. Vienmēr pastāv intelektuāļu egalitārā brālība –ļoti stabila solidaritāte, konsolidācija.

   Antropoloģiskais izrāviens nav iespējams bez intelektuālās elites. Nākas to vēlreiz atkārtot.

   Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē, pateicoties savam prātam, erudīcijai, inteliģencei, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar spēku – naudu, intrigām, mahinācijām.

   Apdāvināti un inteliģenti cilvēki viens otru papildina. Ja intelektuāļu blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu – līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu.

 

  

Metafiziskā katastrofa

   Metafiziskā katastrofa ir vēl lielāks ļaunums nekā ģeopolitiskā katastrofa, kuras rezultātā kāda valsts zaudē savu ietekmi. Metafiziskā katastrofa nozīmē, ka cilvēkiem ir jādzīvo bez ideāliem, garīguma, gara aktivitātēm. Tādi cilvēki nav ne uz ko spējīgi. Nav spējīgi nodrošināt ģeopolitisko varenību, ko var panākt tikai ar valsts iekšējās dzīves varenības radīšanu. Metafiziskā katastrofa likvidē varenības iespējas jebkurā dzīves segmentā.

   Metafizisko katastrofu noteikti veicina Rietumu civilizācijas sekularizācija, kas, lielās līnijās vērtējot, ir desakralizācija – atsacīšanās no jebkāda veida svētām vērtībām, t.i., metafiziskām vērtībām; kad Dieva nav, tad viss ir atļauts. Tā rezultātā veidojas jauna tipa arhaika – neopagānisma arhaika. Bezatbildība (atbildības trūkums Dieva priekšā) vairo arhaizāciju – desakralizāciju. Zūd dzīves jēga, jo dzīves jēga ir iespējama vienīgi tad, kad ir atbildība par savu dzīvi un arī par citu dzīvi.

   Metafizisko katastrofu veicina arī atsevišķas populāras zinātniskās mācības.

   Z.Freids izmantoja to, ka objektīvi (empīriski) neeksistē cilvēka „dzīves jēga” un „dzīves vērtības”. Ja cilvēks par to interesējās, tad viņš nav vesels. Freida mācībā objektīvi eksistē tikai neapmierinātā libido rezerves.

   Frankls tam nepiekrita. Viņaprāt libido sniedz priekšstatu vienīgi par cilvēka 1) bioloģisko (fizioloģiskie refleksi) un 2) psiholoģisko (psiholoģiskās reakcijas) satvaru. Ķermeniskais (bioloģiskais) un psihiskais ir visiem dzīvajiem radījumiem. Gars ir tikai cilvēkam. Metafiziskā katastrofa ir gara deficīts.

   Nākas atcerēties, ka padomju cilvēks bija orientēts uz garīgo, bija vienaldzīgs pret materiālajām vērtībām, tiecās pēc zināšanām, sabiedriskās intereses bija pirmajā vietā, spēja ziedot sevi kolektīva labā, darbu un taisnīgumu uzskatīja par augstākajām vērtībām, mīlēja savu Dzimteni. Padomju valstī nebija nekāds pamats konstatēt un apcerēt metafizisko katastrofu.

   Metafiziskā katastrofa nozīmē masu zombēšanu, cilvēkos radot priekšstatu par pilnvērtīgu patērēšanu, kaut gan pašlaik nav reālas iespējas kaut ko nopirkt naudas trūkuma dēļ. Tomēr globālā planetārā pārvaldes grupa organizē haotizāciju, lai valdītu duļķainā ūdenī.

   Metafizisko katastrofu veicina vadāmā haosa tehnoloģiju pielietošana. ASV imperiālisma apzināti veicināto haosu ir aprakstījuši ne tikai krievu vai kādas citas tautas speciālisti, bet arī pašu amerikāņu zinātnieki; P. Krugmens, I.Vallerstains u.c.

   Metafizisko katastrofu veicina arī liberālisma ideoloģijas izsīkšana, noplicināšanās un neoliberālisma aktivitātes. Piemēram, ģimenes institūta, valsts institūta un privātīpašuma institūta graušana. Ģimenes institūtu grauj homoseksuālisma un citu perversiju legalizācija. Valsts institūtu grauj valsts suverenitātes mazināšanās un pat neiespējamība. Privātīpašumu grauj finansu mahinācijas un to aizsegā organizētā privātīpašumu atņemšana, aizbildinoties ar cīņu pret finansu noziegumiem.

   Zīmīgi, ka ASV organizē haosu un pēc tam pati glābj no haosa.

   Haoss, antropoloģiskā un metafiziskā katastrofa noteikti būs vesels laikmets Rietumu civilizācijas vēsturē. Faktiski cilvēces vēsturē, jo haoss tiek organizēts visur uz planētas.

   Kādreiz Žozefs de Mestrs rakstīja par revolūcijas neizpratni. Sākumā domāja, ka revolūcija ir tikai atsevišķs notikums. Tikai vēlāk saprata, ka revolūcija un tās izraisītie pārkārtojumi ir atsevišķs laikmets. Tāds laikmets būs arī vadāmā haosa laikmets, antropoloģiskās un metafiziskās katastrofas laikmets.

   Vēsturiskā attieksme pret šo laikmetu, iespējams, izmainīsies reizē ar jaunajām zināšanām par cilvēku.

   Tā, piemēram, amerikāņu ģenētiķi ir noskaidrojuši, ka Rietumos individuālisms, bet Austrumos kolektīvisms un ģimeniskums ir saistīts ar specifiskiem gēniem. Cilvēkā ir gēns, kas regulē serotīna līmeni. Šī viela cilvēkā regulē emocijas un noskaņojumu. Šī gēna specifisks variants ir sastopams Rietumu cilvēkos, cits specifisks variants ir sastopams Austrumu cilvēkos.

   Iespējams, kādreiz ģenētika spēs sniegt arī attiecīgu skaidrojumu par vadāmā haosa tematiku.

   Taču ir sācies laikmets, kad atsevišķas valstis cīnās pret globālās valdošās grupas varu; Baltkrievija, Irāna, Sīrija, Krievija, Ķīna.

   Antikatastrofas manevri/cīņa var būt dažāda. Sabiedrība var radīt jaunas idejas, kas paver jaunas iespējas cilvēciskās enerģijas izmantošanā. Tā ir viens manevs. Otrs manevrs var būt atgriešanās pagātnē, balstoties uz vēsturiski pārbaudītu materiālu dažādu sociālo nelaimju likvidācijā.

   Apgaismības nopelns bija cilvēka suverenitāte un augsta pašapziņa. To XX gs. otrajā pusē centās sagraut, cilvēku pārvēršot par postcilvēku. Postcilvēkā dominē garīgais, morālais pagrimums, destrukcija. Arī melanholija un apātija, apzinoties nenovēršamo virzību uz nekurieni, perspektīvas trūkumu.

   Neoapgaismības mesiānistiskais patoss var radīt ikdienas dzīves mesiānistisko teoloģiju, ar viszinātāja suverēno žestu norādot dzīvei pareizo jēgu, kļūstot par vēsturisko naratīvu un garīgumu no kultūras marginālas vietas pārbīdot uz centru – nostiprinot kā kultūras centrālo elementu.

   Metafiziskā atdzimšana jeb neoapgaismība ir cilvēka garīgo fundamentālo spēju atjaunošana, mācot cilvēku pēc kaut kā censties, formulēt sev dzīves ideālus, ideālos mērķus, vēlēšanos iet kopā ar citiem cilvēkiem uz jauniem vēsturiskajiem sasniegumiem.