Refleksiju fragmenti (1)

§  Filosofiskās domas virzībā tagad ir nodalījusies filosofiskā psiholoģija. Tā vēlas apcerēt “komunikatīvo rezonansi” cilvēkā, kad veidojas fiziskā un psihiskā, objektīvā un subjektīvā, teorijas un prakses integrēts kopums.

§  Intelekts ir kognitīvais instruments, kas nodrošina operācijas ar zināšanām, pārejot no minimālajām sākotnējām zināšanām uz maksimāli plašākām zināšanām. Intelekts ir spēja no esošajām zināšanām radīt jaunas zināšanas, aptverot arvien sarežģītākus objektus, procesus, situācijas.

§  Īsta, patiesa, neviltota demokrātija var būt tikai mazās valstiskajās vienībās, kā tas bija senajās polisās – Grieķijas pilsētvalstiņās.

§  Uz demokrātiskumu tāpat kā uz visām pārējām sociālo attiecību formām attiecas tas, ko var dēvēt par mentalitātes demokrātiskumu jeb cilvēka iekšējo (dvēseles, sirds, prāta) demokrātiskumu. Ja cilvēkā nav garīgi morālā domokrātiskuma izjūta, prasība, nepieciešamība, tad demokrātiskumu nākas ieviest voluntāri (ar spēku), bet tam var būt tikai tāds bēdīgs rezultāts, kāds bēdīgs rezultāts ir jebkurai darbībai, nerēķinoties ar objektīvajiem  likumiem un reālajiem apstākļiem.

§  Regresa apstākļos nav iespējami sociālie protesti “no apakšas”, kad protestus iniciē tautas masas. Protesti “no apakšas” ir iespējami vienīgi tad, ja sociumā ir augšupejoša dzīves trajektorija. Tādā gadījumā sabiedriskajā apziņā valda vairāk vai mazāk instinktīva tieksme visu uzlabot un rūpēties par labāku nākotni. Turpretī regresa apstākļos tādas tieksmes neeksistē, jo valda bezcerība, neticība dzīves progresam un labākai nākotnei.

   

Getozācijas perspektīvas

Vārds “getozācija”, saprotams, tiek atvasināts no vārda “geto”, ar kuru tradicionāli apzīmē kādu īpašu pilsētas daļu ar specifisku iedzīvotāju kontingentu, kas dzīvo kompakti saskaņā ar zināmiem kritērijiem (rases, etniskuma, reliģiskajiem, profesionālajiem, sociālajiem). Rietumu civilizācijā vārds “geto” galvenokārt asociējas ar ebreju dzīves telpu. Geto veidošanu drīkst dēvēt par getozāciju. Getozācija vienmēr un visur galvenokārt ir bijis politisks process kā politiskās varas gribas izpausme, apzināti vēloties no sabiedrības izolēt kādu sociuma grupu. Taču vispār vēsturiski geto veidošanai, proti, getozācijai, ir bijuši divi varianti: 1) speciāli organizēta sabiedrības grupas izolāzija geto formātā un 2) apzināta pašizolācija, mērķtiecīgi atstājot sabiedrību un tiecoties dzīvot izolēti no sociuma. Ja pirmajam variantam populārākais piemērs ir valsts varas organizētā ebreju izvietošana geto, tad otrajam variantam īpaši populāra piemēra nav, kaut gan ir sastopami visdažādākie piemēri, sākot ar reliģisko sektu un beidzot ar dažādu subkultūru pašizolēšanos. Otrajā variantā ietilpst arī galvaspilsētu speciālu kvartālu norobežošana bāgātu cilvēku, slavenu radošo personību, valsts augstāko amatpersonu dzīvošanai. Tādā gadījumā getozācija notiek atbilstoši sociālajiem kritērijiem. Rietumu civilizācijā apzināta pašizolācija tagad ir kļuvusi dzīves nepieciešamība ne tikai relatīvi privileģētiem slāņiem. Pat vairāk – ir kļuvusi tautas (elites, inteliģences) saglabāšanās līdzeklis. Visjaunākajā laikmetā sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītiem masu degradāciju un deģenerāciju getozācija var kļūt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciskumu, garīgumu, cilvēkam cienīgu dzīvi, cilvēka sirdij un prātam adekvātu mākslu un literatūru, izglītību un morāli tikumisko audzināšanu, bet galvenais – cilvēka bioloģisko atražošanu, nepieļaujot izmiršanu. Rietumu civilizācijā pašizolācija tagad ir vajadzīga demogrāfisko, morālo, intelektuālo, antropoloģisko iemeslu dēļ. Laikā, kad strauji pieaug postcilvēku apjoms un viņu postkultūras invāzija, cilvēkiem un cilvēku kultūrai vienīgais glābiņš var izrādīties getozācija.

   

Sociālais optimisms

Vienā teikumā atbildēt uz jautājumu “Kas ir sociālais optimisms?” nav iespējams. Optimisms attiecas uz sabiedrību. Runa ir par sociālo optimismu. Tātad ļoti daudzveidīgu optimismu, kas ir saistīts ar cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā, kam visam piemīt ļoti liela, faktiski – precīzi nenosakāma, dažādība. Savukārt sabiedrības optimisms arī var izpausties neskaitāmās variācijās. Optimisms ir tāda attieksme pret pasauli, kurai raksturīgs dzīvesprieks, ticība nākotnei, pārliecība par dzīves vērtību, labā uzvaru pār ļauno, taisnīguma uzvaru pār netaisnību, godīguma uzvaru pār negodīgumu, patiesības uzvaru pār nepatiesību. Katram indivīdam ir savi optimisma izpausmes varianti, kas ir svarīgi viņa dzīvē. Taču eksistē arī sociālais optimisms, un arī tas var būt daudzveidīgi definēts. Sociālā optimisma sākotne parasti ir ideoloģijā. Visbiežāk valsts ideoloģijā, vēloties panākt sabiedrības optimistisku skatījumu uz valstiskajiem procesiem. Par optimisma lomu eksistē noteikts priekšstats. Tiek atzīta optimisma svētīgā ietekme uz cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Izplatīts ir viedoklis par optimisma labdabīgo, konstruktīvo, radošo potenciālu. Optimisms tiek pretstatīts pesimismam – pasaules uzskatam, kuram ir raksturīga nomāktība, bezcerība, atzinums, ka netaisnība ir pārsvarā pār taisnību, ļaunais ir pārsvarā pār labo. Pesimistam esot nosliece jebkurā situācijā gaidīt ļaunāko iznākumu. Tāda pasaules izjūta traucē strādāt, traucē pareizi rīkoties un traucē saziņu ar citiem cilvēkiem. Tāds viedoklis ir bieži sastopams. Tāds viedoklis ir sociāli optimistiskās valsts ideoloģijas nepieciešamības galvenais arguments. Tomēr mūsdienās mēdz būt arī sabiedrības dzīve bez sociālā optimisma ideoloģijas. Tā ir dzīve laikmetā, kad sociālais optimisms nav modē. Tādā laikmetā sociālais optimisms var pārvērsties izsmieklā, karikatūrā, parodijā. Sociuma dzīves saturs un formas ir tā ievirzījušās, ka sociālajam optimismam nav vietas un bezjēdzīgi ir dzīvi interpretēt sociālā optimisma garā. Planetārā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) apliecina sociālā optimisma neiespējamību eiropeīdu rases un eiropeīdu civilizācijas līmenī. Sociālais optimisms pilnīgi neiederas novecojošās un izmirstošās “baltās” rases dzīvē, kurā valda garīgais pagrimums, bet sociāli ekonomiskā formācija (kapitālisms) degradējas kriminālos formātos.

   

Izbrīna funkcijas

Cilvēka spēja izbrīnīties ir radījusi daudzpusīgu atziņu kompleksu par izbrīna funkcijām. Šī kompleksa veidošanās Rietumu civilizācijā ir sākusies Aristoteļa filosofiskajās pārdomās. Aristotelis formulēja izbrīna filosofisko funkciju. Viņa pārliecībā filosofija sākas, pateicoties izbrīna jūtām. Aristotelis “Metafizikā” rakstīja: “Izbrīna rezultātā ļaudis tagad un agrāk sāka filosofēt”. Tādējādi Aristotelim (un tagad arī mums) izbrīns ir savdabīgs intelektuālais šoks, kas stimulē filosofisko domāšanu. Taču Aristotelis saskatīja ne tikai izbrīna filosofisko funkciju. Viņš izteicās arī par izbrīna mitoloģisko funkciju. Mītu sacerētāji tāpat kā filosofi balstās uz izbrīnu, tiekoties ar kaut ko neparastu. Aristoteļa pieejā var konstatēt arī izbrīna vēsturisko funkciju: izbrīns ir fundamentāls kritērijs filosofijas vēsturē. Tātad filosofijas vēsture ir izbrīna vēsture. Tiesa, Aristotelis nenosauc nevienu izbrīna ieganstu – objektu, fenomenu, substrātu. Viņš vienīgi saka, ka filosofisks teksts pats par sevi var lasītājos būt izbrīna iegansts. Aristoteļa izbrīna koncepcija ir veicinājusi izstrādāt klasiska darba pamatkritēriju, kas reizē ir atsevišķa izbrīna funkcija. Ja tekstā izbrīna efekts nezūd nevienā laikmetā un nepārtraukti saglabājas neatkarīgi no vispārējām intelektuālajām un estētiskajām vēsturiskajām izmaiņām, tad tāds teksts ir jāuzskata par klasisku tekstu. Klasiskie teksti cilvēkos vienmēr izraisa izbrīnu. Ne reti saka: klasiskajos tekstos ir mūžīgas garīgās vērtības. Faktiski šīs mūžīgās vērtības ir mūžīgā izbrīna iegansts. Plaši izplatīta ir izbrīna antropoloģiskā funkcija, no izbrīna viedokļa vērtējot cilvēkus. Tādā gadījumā izbrīns kalpo kā cilvēku kvalitātes kritērijs. Saskaņā ar šo kritēriju cieņu bauda tikai tie cilvēki, kuri ir spējīgi izbrīnīties. Viņus pārņem izbrīna sajūsma, tiekoties ar kaut viņiem jaunu, negaidītu, intelektuāli un garīgi intriģējošu. Savukārt tie cilvēki, kuri ne par ko nebrīnas un kuros nekas nevar izraisīt izbrīna sajūtu, nav pelnījuši cieņu. Pret viņiem visbiežāk izturas kā pret aprobežotiem mietpilsoņiem, visgudriem muļķiem. Izbrīnam ir vēl viena funkcija. Proti, izbrīns var stimulēt utopiskus impulsus – utopiskas filosofiskās, estētiskās, socioloģiskās, kulturoloģiskās un cita veida hipotēzes. Izbrīns spārno prātu, garu. Arī to drīkst atzīt par izbrīna funkciju.

   

Ārdošie trendi

Globālo sociālo problēmu analītika ir definējusi vairākus ārdošos trendus – tendences, virzienus, kas izpaužas dinamiskas statistiskas likumsakarības formā. Respektīvi, definējusi tendences, virzienus, kas negatīvi ietekmē cilvēku dzīvi un kuriem ir progresējošs raksturs, - dotie trendi kļūst arvien ārdošāki. Tādējādi tiekamies ar zināmu ārdošo trendu kompleksu. Tajā ietilpst šādi trendi: 1) tehnoloģiskais un tehniskais progress veicina antropoloģisko krīzi; 2) iejaukšanās cilvēka ģenētiskajā programmā, eksperimentējot ar gēniem, pilnveidojot t.s. gēnu inženieriju; 3) t.s. genderisms (genderu revolūcija), nelabvēlīgi atsaucoties uz dzimstību; 4) seksuālo minoritāšu aktivitātes, kas arī nelabvēlīgi atsaucas uz bioloģisko reproduktivitāti; 5) t.s. psiholoģiskā revolūcija – narkotikas, halucinogēni, psihotehnikas, garīgās prakses, holotropā terapija, prenatālās atmiņas izsaukšana; 6) transgresijas mānija – morāles normu ignorēšana, reliģiskās profanācijas akti, sadomazohiskās kroplības, virtuālās izdarības. Ārdošo trendu sekas: vispirms bija atsacīšanās no Dieva (“Dievs ir miris”); tad sekoja pēckristiānisma stadija (ateisms, karojošais ateisms); tagad pēckristiānisma stadiju nomaina postcilvēku stadija. Postcilvēki ir veidojumi ar antropokompjūterisku konstitūciju; viņiem neeksistē cilvēciskās vērtības, cilvēciskais garīgums, cilvēciskā tikumība, cilvēciskā garīgā kultūra. 2004.gada jūlijā Oksfordā bija pirmā konference “Posthuman Future”. To organizēja Ian Ramsey Centre in the Faculty of Theology. Konferencē postcilvēka fenomens tika aplūkots biotehnoloģiskā progresa kontekstā.

  

Dažas socioloģiskās likumsakarības

·       Tauta var iet bojā nevis patoloģiski, slimojot ar lielu noziedzību, tumsonību, neaudzinātību, neizglītotību, bet gan normu, vērtību, ideālu degradācijas dēļ.

·       Dzīvojot bez ideāliem, tautu pārņem nelaimīga apziņa – tukšuma sajūta, dzīves bezjēdzības sajūta, nākotnes bezcerīguma sajūta.

·       Institucionālie pārkārtojumi un sociālie pārkārtojumi valstī neko nevar uzlabot, ja ir metafiziskais sabrukums – morāli tikumisko un cilvēciskuma pamatu sabrukums.

·       Tauta bez nacionālās elites nav dzīvotspējīga tauta. Ja tautu pārvalda kompradoriski oligarhisks režīms, tad tādas tautas dzīvei var būt vienīgi elementāri eksistenciāla jēga, barojot un apģērbjot cilvēkus, lai uzturētu viņu darbaspējas.

·       Metafiziskais sabrukums ir sākums transgresijai – robežas ignorēšanai starp pieļaujamo un nepieļaujamo. Transgresija ir visa veida “iziešana no rāmjiem” sociālo aizliegumu, kultūras tradīciju, morālo regulatoru jomā, kad nekas vairs nav svēts un dzīves noteikumu ignorēšana ir apzināta darbība, uzvedība un komunikācija. Transgresijas stratēģiskais mērķis ir absolūtais negatīvisms (ekstāze, bezprāts): pretdarbība sabiedrībai bez vajadzības kā speciāli organizēta un deklarēta dzīves pozīcija. Transgresijas realizētāji kļūst idiotisma dogmātiķi, estetizējoši farizeji, nostiprinot “iziešanas no rāmjiem” hegemoniju.

Minoritāšu intervence

Globālo sociālo problēmu analītikā minoritāšu intervence tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem cilvēces apdraudējumiem XXI gadsimtā. Minoritāšu intervence (iejaukšanās) ir totāla un fundamentāla, un tai ir sistēmiski visaptverošs raksturs. Dažkārt lieto apzīmējumu “minoritāšu sacelšanās”, atceroties Ortegas-i-Gaseta slaveno jēdzienu “masu sacelšanās”. Faktiski minoritāšu sacelšanās nav tas pats, kas masu sacelšanās. Minoritāšu sacelšanās ir kaut kas drausmīgāks, jo apdraud cilvēciskuma pastāvēšanu, civilizētības pastāvēšanu, kultūras pastāvēšanu. Pats bīstamākais, saprotams, ir apdraudējums cilvēciskuma pastāvēšanai, tā vietā ģenerējot postcilvēciskumu. Nākas runāt nevis par sacelšanos, bet par intervenci. Masu sacelšanās XX gs. sākumā galvenokārt bija kvantitatīva izpausme, veicinot masu ražošanu, masu komunikāciju, masu garīgās kultūras industrijas attīstību. Masu sacelšanās neiznīcināja t.s. augsto/elitāro kultūru. Neapšaubāmi, masveidīgums nebija iespējams bez kvalitātes degradācijas. Taču kvalitātes degradācija nebija primārais masu sacelšanās vēsturiskajā procesā. Turpretī minoritāšu intervencē primārais ir kvalitātes degradācija un t.s. augstās/elitārās kultūras iznīcināšana. Minoritātes pašas par sevi ir minoritātes – mazākums. Minoritātes attiecībā pret sociumu ir mazākums, un tāpēc tās nevar rīkoties ar vairākuma (majoritātes) spēku, izmantojot fizisko pārākumu savu interešu nodrošināšanā. Minoritātes var vienīgi graut kvalitāti, realizēt kvalitātes degradācijas ideoloģiju atbilstoši savai filosofijai, estētikai, sociālajai politikai, sociālizācijas formātiem. Minoritātes cenšas izvirzīties sabiedrisko diskusiju priekšgalā, cenšas publiski propagandēt sevi un savas vērtības. Minoritātes nekaunās no enerģiskas un regulāras pašprezentācijas. Minoritātes sevi pasniedz kā brendu. Minoritātes cenšas kultūrā vairot anomisko potenciālu – kultūras tradicionālo formu nefunkcionēšanu, tās aizstājot ar minoritāšu esamībai nepieciešamām formām. Mūsdienu pasaulē minoritāšu intervence ir daudzveidīga. Sabiedrības dzīvē nekaunīgi iejaucas un savas normas, vērtības uzspiež etniskās, seksuālās, reliģiskās, sociālo tīklu, dažādu subkultūru, psihiski anormālu, morāli patoloģisko radījumu minoritātes. Minoritāšu intervence izraisa sociālās organizācijas jaunas kārtības rašanos, jaunas morāles rašanos, jaunas politikas un jaunu ideoloģisko kompleksu rašanos. Minoritāšu intervence sekmē jaunu antropoloģisko situāciju (cilvēka biopsiholoģiskās izmaiņas), cilvēka identitātes destrukciju, “Post-human world” veidošanos.