Ķeltu tīģeris

   Īrija bija nabadzīga valsts vismaz divus aizvadītos gadsimtus. XX gs. 90.gados ekonomiskās attīstības tempa ziņā apsteidza Liebritāniju, Vāciju. 1990.-1995.g. pieauguma temps gadā bija 5,14%, 1996.-2000.g. – 9,66%.

   Ekonomiskā teorija nav spējīga izskaidrot radikālās izmaiņas. Izskaidrojumu nākas rast kulturoloģiskajā materiālā. Vispirms un galvenokārt tautas cilvēciskajā kvalitātē.

   Liela loma bija angļu valodas zināšanām, kas pavēra ceļu amerikāņu firmu filiāļu atklāšanai Īrijā.

   Attīstību nodrošināja, protams, arī ekonomiskie pasākumi: Īrijā vismazākie nodokļi ES, izņemot Luksemburgu; 1999.g. valstī nodokļu ieņēmums bija 31% no kopprodukta (ES vidēji – 46%).

   Attīstību veicināja šāda pieeja: jāļauj uzņēmējiem strādāt, lai stimulētu viņu intereses palielināt savu darbību (nodokļi, likumi, tirgus institūti); ekonomiskā brīvība ir galvenais, tad seko valsts garantēta privātīpašuma aizsardzība un  tiesiskuma nodrošināšana.

   ES subsīdiju problemātika. Subsīdiju saņemšana var būt maldinoša, jo nevar nosacīt, cik tas labi cilvēkiem; subsīdijas neļauj zemniekiem doties uz pilsētu, veicina laukos stagnāciju; subsīdijas nonāk valsts rokās, kas naudu var izlietot neefektīvi, atdot naudu saviem politiskajiem draugiem; Īrija no ES nesaņēma pārāk daudz naudas, un ekonomisko uzplaukumu veicināja citi faktori.

Patriotisma audzināšana

   Patriotisma audzināšanā izmantojamie atribūti: vēstures dati, valsts konstitūcija, valsts simbolika (karogs, ģerbonis, himna, valsts prezidents). Simbolikas mīlestība rodas tad, ja ir pateicība pret valsti par tās ieguldījumu cilvēka dzīvē.

   Patriotisma audzināšana sākās ģimenē, tuvinieku vidē. Pēc tam turpinās skolā un turpmākajā socializācijas procesā visu mūžu.

   Patriotisma audzināšana saskaras ar vairākām filosofiskām problēmām: patriotisms – taisnīgums; patriotisms – patiesība; oficiālais patriotisms – īstais patriotisms; publiskais patriotisms – dabiskais patriotisms; kara patriotisms – iekarošanas patriotisms.

Patriotisms: aforismi

   Nikolajs Karamzins: Tēvzemes mīlestība var būt fiziska, morāla un politiska.

   Gēte: Nav iespējama ne patriotiska māksla, ne patriotiska zinātne.

   Heine: Mums tika ieteikts patriotisms, un mēs kļuvām patrioti, jo mēs darām visu, ko mums pavēl valdnieks.

   Monteskjē: Jābūt ir patiesam visā, pat tajā, kas skar dzimteni. Katra pilsoņa pienākums ir mirt savas tēvzemes dēļ, bet nevienam nav dots pienākums tēvzemes dēļ melot.

   Puškins: Es, protams, neieredzu savu dzimteni no galvas līdz kājām, bet manī rodas sapīkums, ja to pašu, ko es, izjūt arī ārzemnieks.

Daņilevskis

   Nikolajs Daņilevskis (1822-1885) ir tā saucamo lokālo civilizāciju teorijas autors. Viens no pirmajiem Rietumu zinātnē, kas kultūru analizēja no civilizācijas pieejas viedokļa. Pirms viņa dominēja sociāli ekonomiskās formācijas līnijiskā pieeja (Hēgelis, Markss).

   Daņilevskis viens no pirmajiem netieši pretojās mītam par vispārcilvēcisko kultūru, lai visiem uzspiestu Rietumu kultūru kā vispārcilvēcisko kultūru.

   Viņa galvenais darbs ir „Krievija un Eiropa” (1869).

   Viņš atzina, ka kultūras vēsturiskais tips formējās pakāpeniski, realizējoties vairākās stadijās: sākotnējā formēšanās, valsts izveidošana un aizsardzība, kultūras attīstības kulminācija –reliģija, māksla, zinātne, pakāpeniska pārvēršanās „etnogrāfiskajā materiālā”, kas izvēršās valsts neatkarības zaudēšanā un kultūras īpatnību izzušanā.

Patriotisms

   Patriotisms ir sociālā izjūta, kuras pamatā ir dzimtenes mīlestība, spēja savas personiskās intereses pakļaut tautas/valsts/nācijas/kolektīva interesēm. Patriotisms nav iespējams bez lepnuma par dzimteni, kultūru, ekonomiskajiem un cita veida sasniegumiem. Patriotisms noteikti ir arī velme saglabāt identitāti – pilsonisko, etnisko.

   Patriotisma t.s. ģenētiskie avoti ir dzīve noteiktā teritorijā, kultūrā, etniskajā un valodas vidē. Patriotisms ir emocionāls pārdzīvojums. Katram cilvēkam ir savi priekšstati par patriotismu.

   Mūsdienās veidojās jauns patriotisma tips: rases, konfesijas, civilizācijas. Var runāt par globālo patriotismu.

   Katrs cilvēks pats izvērtē, vai ir patriots.

   Patriotismam ir dažādi veidi: etniskais patriotisms, impēriskais, valstiskais. Sastopams jēdziens – ultrapatriots. Fašisti tiek uzskatīti par ultrapatriotiem.

   Patriotisms veicina atbildību par valsti. Bez patriotisma nav atbildības par māju, par bērniem, vecākiem, kultūru. Cilvēkam bez patriotisma nav sava zeme. „Pasaules pilsonis” ir cilvēks bez savas zemes, savām mājām.

   Savas tautas mīlestība ir dabiska jūta, kuru var izkropļot. Tas ir tas pats, kas Dieva mīlestība, kuru arī var izkropļot.

   Patriotisma attīstībai ir daudz kopēja ar vēsturē sastopamajām sociāli politiskajām tendencēm un sabiedrības dzīves formātiem. Tāpēc nākas sastapties ar pilsētu patriotismu (antīkajā sab.), kristiānisma patriotismu, buržuāzisko patriotismu. Tiek uzskatīts, ka nacionālisms un patriotisms ir sinonīmi.

   Patriotismu nevar apvienot ar naidu pret citām tautām.

   Ļevs Tolstojs patriotismu uzskatīja par kaut ko rupju, kaitīgu, apkaunojošu un muļķīgu, bet galvenais – netikumisku. Tāds viedoklis viņam bija tāpēc, ka patriotisms izraisa karu un kalpo valsts tirānijai. Viņaprāt krievu tautai patriotisms nepiemīt. Vispār vienkāršajai tautai patriotisms ir svešs, vienkāršā tauta pat naidīgi var izturēties pret patriotismu. Tolstojs mīlēja citēt Samuelu Džonsonu: „Patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums” (Patriotism ir the last refuge of a scoundrel). Samuels Džonsons to teica 1775.gada 7.aprīlī. Izteikums tika publicēts 1791.gadā. Samuel Johnson (1709-1784) – angļu literatūras kritiķis, valodnieks, dzejnieks.