Ar strausu salīdzina tos cilvēkus,
kuri nevēlās domāt un neko mainīt savā dzīvē. Viņi tāpat kā strausi slēpj galvu
smiltīs, lai nebūtu nekāda intelektuālā piepūle.
Strausu sindroms šodien piemīt arī
pasaules elites kādai daļai, kura negrib nekādas pārmaiņas, jo viņuprāt dzīve
ir lieliska.
Arī krievu aristokrātija pirms
1917.gada katastrofas nevēlējās nekādas pārmaiņas. Ar ko tas noslēdzās
aristokrātijai, ir labi zināms. Krievijā aristokrātija tika fiziski iznīcināta.
Mūsdienās neko nevēlās mainīt kosmopolītiski
noskaņotie finansisti un birokrātija. Abas grupas samazina sev konkurentus:
pasliktina izglītību (diplomu inflācija), nemaksā normālas algas utt.
Kādreiz pārmaiņas vēlējās
komunisti. Viņi noorganizēja revolūciju. Komunisti tagad nav sastopami.
Komunistu vietā pārmaiņas vēlas politiskais islams, kas neatzīst reformas, bet
tikai revolūciju. Diemžēl politiskais islams nezina, ko darīt pēc revolūcijas.
Tā dēvētajās nacionālajās valstīs
tagad galvenokārt dzīvo zombiji (vidējā un jaunākā paaudze). Austrumeiropā
dzīvo arī rusofobi. Ne zombiji, ne rusofobi arī neko nevēlās mainīt savā dzīvē.
Viņi vienīgi nezina, ko ēdīs cilvēki rītdien viņu nacionālajā valstī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru