Morāles un politikas attiecības
nekad nav bijušas vienkāršas. Tas ir zināms gadu tūkstošiem. Nav aizmirsta
likumsakarība par politiķa ranga un morāles pakārtotību: jo augstāka ranga
politiķis, jo komplicētāka ir politiķa vienotība ar morāli.
Aforisms: politikā valda aprēķins,
taču pār aprēķinu ir jāvalda morālei.
Mūsdienās pret politiķu morāli daudzi izturās skeptiski. Viņu
viedoklis ir šāds. Naivi ir ticēt, ka politiķis un morāle ir savstarpēji
saderīgi jēdzieni. Naivi ir domāt, ka politiķis nopietni tic savai misijai praktiski
savā darbībā respektēt tās skaistās morāles vērtības, par kurām viņš emocionāli
pacilāti runā medijos un no tribīnes.
Bet tikpat naivi ir ignorēt
morāles un politikas attiecību iespējamību vispār. Protams, tikai pilnīgi naivs
cilvēks var ticēt politikas moralitātei. Taču arī politikas amorālisma
sludināšana piestāv tikai ne visai gudriem cilvēkiem.
Politikā nav draugu, bet vienīgi
intereses.
Politikas trula demoralizēšana ir
muļķu sfēra.
Politikas pamatā vienmēr ir
ideāli. Ideāli, kuri apvieno un saliedē komandu (partiju). Tie ir ideāli,
kuriem katrs politiķis ir gatavs kalpot līdz kapa malai.
Napoleonam teica: ”Skatieties, kā
jūs sveic tauta!”.
Napoleons atbildēja: „Tauta tāpat
jūsmotu, ja mani vestu uz ešafotu”.
Politiskā filosofija zina, ka
demokrātija balstās uz abstrakciju. Demokrātiskās varas leģitimitāte balstās uz
tautu. Vara it kā ir tautas vara. Taču tajā pašā laikā tā nav neviena vara, jo
tauta ir abstrakcija.
Morāles pamatā ir humāni ideāli:
labestība, taisnīgums, godīgums, tikumība, garīgums.
Gan morāles, gan politikas misija ir valdīt pār cilvēkiem. Tas morālei
un politikai ir kopējs. Taču valdīšanas metodes katrai ir savas.
Morāle balstās uz pārliecību,
uzskatiem. Morāles ievērošanas vai neievērošanas galvenais kritērijs ir
sirdsapziņa un citu cilvēku nosodījums.
Politika balstās uz spēku,
piespiešanu. Politiskās rīcības novērtējumu var sniegt tikai tiesa.
Morāle balstās uz kolektīvu
mentālo rezultātu – vērtībām, paražām, tradīcijām, normām u.c. Morālei ir
vērtējoši normatīvs pamats.
Politikas pamatā ir dažādu sociālo
grupu intereses, kas transformējās likumos.
Morāles prasībām ir patstāvīgs
raksturs, morāles prasības nav atkarīgas no konkrētās situācijas. Morālei ir
universiāla misija.
Morāles prasības un kritēriji ir
abstrakti lielumi.
Pirms Makiavelli neviens Rietumu
domātājs nenodalīja politiku un morāli. Visu laiku no antīkās filosofijas
laikmeta morāle un politika bija vienota: politiķim bija jābūt stingrai
morālei. Tādējādi var teikt, ka Rietumu politikas morālā degradācija sākās pēc
Makiavelli slavenajiem uzskatiem – publiskajam cinismam. Viņš pieļāva amorālu
līdzekļu pielietošanu politikā, jo cilvēki ir viltīgi savā būtībā.
Populārs ir aforisms: jebkura vara
sabojā cilvēku, absolūtā vara cilvēku absolūti sabojā.
Morāli formāli raksturo vairāki
momenti.
Pirmkārt, morāle ir pavēloša.
Morāles ievērošana ir obligāta visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu
personiskajām interesēm, noslieksmēm un spontāni radušos vēlēšanos.
Otrkārt, morāle ir prioritāra
attiecībā pret citām normām, kas nosaka cilvēka uzvedību.
Treškārt, morāles normām ir
vispārējs raksturs, jo morāles normas ir visiem adresētas vienādā mērā.
Ceturtkārt, morāle nosaka ne tikai
rīcību, bet arī rīcības motīvus. Tādējādi morāle prasa no cilvēka vispirms
garīgo darbību un tikai pēc tam praktisko darbību, un tās pašnovērtējumu.
Piektkārt, morāles normas balstās
uz ideālām sankcijām, kad cilvēks pats sevi nosoda saskaņā ar savu sirdsapziņu,
bet negaida sabiedrības nosodījumu.
Morāles interpretācija (izpratne,
attieksme) ir dažāda. Piemēram, pret morāli var izturēties no sabiedrības
sociālo vajadzību viedokļa. Var izturēties no individuālo vajadzību viedokļa.
Morāle tad var kļūt par indivīda attīstības dzinējspēku.
Tas, ko tradicionāli dēvē par
garīgo brīvību, patiesībā ir brīvība morāles ziņā – iespēja rīkoties saskaņā ar
savu sirdsapziņu jeb izvēlēties morālo kompromisu ar savu sirdsapziņu un
rīkoties morāli nekorekti.
Tikai morāles sfērā ir iespējams
runāt par individuāliem panākumiem un individuālo pilnveidošanos garīgajā ziņā.
Politika kā nodarbošanās veids no
cilvēka visiem iespējamajiem nodarbošanās veidiem ir vispamatīgāk vienota ar
morāliem argumentiem. Māksla ir vērtīga ar savu mākslinieciskumu neatkarīgi no
morālajām sekām. Zinātne ir vērtīga ar savu izziņas potenciālu. Zinātnes
morālās sekas var būt drausmīgas (atombumba).
Politiķis nav patstāvīga vērtība.
Politiķa vērtība izpaužās darbībā, bet savukārt darbības vērtību (politiku)
nosaka morālā pozīcija. Tajā pašā laikā politika izmanto tādas formas (spēku,
melus u.c.), kas neatbilst morālei. Politika meklē morālisko attaisnojumu
galvenokārt tad, kad praktiski ir rīkojusies ļoti amorāli.
Politika atšķirībā no kriminālās
pasaules savus noziegumus pasludina par varonību, cēlu rīcību kopīgās lietas
labā.
Zinātnē plaģiātu neviens
neattaisno. Taču politiķi attaisno visus savus noziegumus: veselu pilsētu
iznīcināšanu (Hirosimas, Nagasaki, Groznijas u.c.).
Ikdienišķajā apziņā (gan vidusmēra
cilvēku, gan ideologu aprindās) valda uzskats, ka politikai ir jābūt 1) morālai
vai 2) politika jau no paša sākuma (savā būtībā) ir netīra darbība. Abi
viedokļi ir pastāvējuši gadu tūkstošiem. Aristotelis simbolizē politikas morālo
cēlumu. Makiavelli – politikas amorālismu.
Jaunākajā Rietumu politoloģijā
dominē tendence krasi nošķirt politiku un morāli. Turklāt tiek iestāstīts, ka
morāle var nelabvēlīgi ietekmēt politiku - deformēt politiku. Rietumos
politiskā ētika netiek studēta, netiek propagandēta.
Centieni atraut politiku no
morāles ir teorētiski absurda un praktiski ļoti bīstama lieta.
Aristotelis skaidroja, ka politikā
ir jābūt visaugstākajam mērķim, kurā
iekļaujās mazāki mērķi, kas reizē var būt līdzeklis citu mērķu sasniegšanā.
Visaugstākais mērķis nevar būt līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Tāds
līdzeklis var būt tikai mazākie mērķi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru