svētdiena, 2014. gada 16. februāris

Politika un morāle



   Morāles un politikas attiecības nekad nav bijušas vienkāršas. Tas ir zināms gadu tūkstošiem. Nav aizmirsta likumsakarība par politiķa ranga un morāles pakārtotību: jo augstāka ranga politiķis, jo komplicētāka ir politiķa vienotība ar morāli.
   Aforisms: politikā valda aprēķins, taču pār aprēķinu ir jāvalda morālei.
   Mūsdienās pret politiķu  morāli daudzi izturās skeptiski. Viņu viedoklis ir šāds. Naivi ir ticēt, ka politiķis un morāle ir savstarpēji saderīgi jēdzieni. Naivi ir domāt, ka politiķis nopietni tic savai misijai praktiski savā darbībā respektēt tās skaistās morāles vērtības, par kurām viņš emocionāli pacilāti runā medijos un no tribīnes.
   Bet tikpat naivi ir ignorēt morāles un politikas attiecību iespējamību vispār. Protams, tikai pilnīgi naivs cilvēks var ticēt politikas moralitātei. Taču arī politikas amorālisma sludināšana piestāv tikai ne visai gudriem cilvēkiem.
   Politikā nav draugu, bet vienīgi intereses.
   Politikas trula demoralizēšana ir muļķu sfēra.
   Politikas pamatā vienmēr ir ideāli. Ideāli, kuri apvieno un saliedē komandu (partiju). Tie ir ideāli, kuriem katrs politiķis ir gatavs kalpot līdz kapa malai.
   Napoleonam teica: ”Skatieties, kā jūs sveic tauta!”.
   Napoleons atbildēja: „Tauta tāpat jūsmotu, ja mani vestu uz ešafotu”.
   Politiskā filosofija zina, ka demokrātija balstās uz abstrakciju. Demokrātiskās varas leģitimitāte balstās uz tautu. Vara it kā ir tautas vara. Taču tajā pašā laikā tā nav neviena vara, jo tauta ir abstrakcija.
   Morāles pamatā ir humāni ideāli: labestība, taisnīgums, godīgums, tikumība, garīgums.
   Gan morāles, gan politikas  misija ir valdīt pār cilvēkiem. Tas morālei un politikai ir kopējs. Taču valdīšanas metodes katrai ir savas.
   Morāle balstās uz pārliecību, uzskatiem. Morāles ievērošanas vai neievērošanas galvenais kritērijs ir sirdsapziņa un citu cilvēku nosodījums.
   Politika balstās uz spēku, piespiešanu. Politiskās rīcības novērtējumu var sniegt tikai tiesa.
   Morāle balstās uz kolektīvu mentālo rezultātu – vērtībām, paražām, tradīcijām, normām u.c. Morālei ir vērtējoši normatīvs pamats.
   Politikas pamatā ir dažādu sociālo grupu intereses, kas transformējās likumos.
   Morāles prasībām ir patstāvīgs raksturs, morāles prasības nav atkarīgas no konkrētās situācijas. Morālei ir universiāla misija.
   Morāles prasības un kritēriji ir abstrakti lielumi.
   Pirms Makiavelli neviens Rietumu domātājs nenodalīja politiku un morāli. Visu laiku no antīkās filosofijas laikmeta morāle un politika bija vienota: politiķim bija jābūt stingrai morālei. Tādējādi var teikt, ka Rietumu politikas morālā degradācija sākās pēc Makiavelli slavenajiem uzskatiem – publiskajam cinismam. Viņš pieļāva amorālu līdzekļu pielietošanu politikā, jo cilvēki ir viltīgi savā būtībā.
   Populārs ir aforisms: jebkura vara sabojā cilvēku, absolūtā vara cilvēku absolūti sabojā.
   Morāli formāli raksturo vairāki momenti.
   Pirmkārt, morāle ir pavēloša. Morāles ievērošana ir obligāta visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu personiskajām interesēm, noslieksmēm un spontāni radušos vēlēšanos.
   Otrkārt, morāle ir prioritāra attiecībā pret citām normām, kas nosaka cilvēka uzvedību.
   Treškārt, morāles normām ir vispārējs raksturs, jo morāles normas ir visiem adresētas vienādā mērā.
   Ceturtkārt, morāle nosaka ne tikai rīcību, bet arī rīcības motīvus. Tādējādi morāle prasa no cilvēka vispirms garīgo darbību un tikai pēc tam praktisko darbību, un tās pašnovērtējumu.
   Piektkārt, morāles normas balstās uz ideālām sankcijām, kad cilvēks pats sevi nosoda saskaņā ar savu sirdsapziņu, bet negaida sabiedrības nosodījumu.
   Morāles interpretācija (izpratne, attieksme) ir dažāda. Piemēram, pret morāli var izturēties no sabiedrības sociālo vajadzību viedokļa. Var izturēties no individuālo vajadzību viedokļa. Morāle tad var kļūt par indivīda attīstības dzinējspēku.
   Tas, ko tradicionāli dēvē par garīgo brīvību, patiesībā ir brīvība morāles ziņā – iespēja rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu jeb izvēlēties morālo kompromisu ar savu sirdsapziņu un rīkoties morāli nekorekti.
   Tikai morāles sfērā ir iespējams runāt par individuāliem panākumiem un individuālo pilnveidošanos garīgajā ziņā.
   Politika kā nodarbošanās veids no cilvēka visiem iespējamajiem nodarbošanās veidiem ir vispamatīgāk vienota ar morāliem argumentiem. Māksla ir vērtīga ar savu mākslinieciskumu neatkarīgi no morālajām sekām. Zinātne ir vērtīga ar savu izziņas potenciālu. Zinātnes morālās sekas var būt drausmīgas (atombumba).
   Politiķis nav patstāvīga vērtība. Politiķa vērtība izpaužās darbībā, bet savukārt darbības vērtību (politiku) nosaka morālā pozīcija. Tajā pašā laikā politika izmanto tādas formas (spēku, melus u.c.), kas neatbilst morālei. Politika meklē morālisko attaisnojumu galvenokārt tad, kad praktiski ir rīkojusies ļoti amorāli.
   Politika atšķirībā no kriminālās pasaules savus noziegumus pasludina par varonību, cēlu rīcību kopīgās lietas labā.
   Zinātnē plaģiātu neviens neattaisno. Taču politiķi attaisno visus savus noziegumus: veselu pilsētu iznīcināšanu (Hirosimas, Nagasaki, Groznijas u.c.).
   Ikdienišķajā apziņā (gan vidusmēra cilvēku, gan ideologu aprindās) valda uzskats, ka politikai ir jābūt 1) morālai vai 2) politika jau no paša sākuma (savā būtībā) ir netīra darbība. Abi viedokļi ir pastāvējuši gadu tūkstošiem. Aristotelis simbolizē politikas morālo cēlumu. Makiavelli – politikas amorālismu.
   Jaunākajā Rietumu politoloģijā dominē tendence krasi nošķirt politiku un morāli. Turklāt tiek iestāstīts, ka morāle var nelabvēlīgi ietekmēt politiku - deformēt politiku. Rietumos politiskā ētika netiek studēta, netiek propagandēta.
   Centieni atraut politiku no morāles ir teorētiski absurda un praktiski ļoti bīstama lieta.
   Aristotelis skaidroja, ka politikā ir jābūt  visaugstākajam mērķim, kurā iekļaujās mazāki mērķi, kas reizē var būt līdzeklis citu mērķu sasniegšanā. Visaugstākais mērķis nevar būt līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Tāds līdzeklis var būt tikai mazākie mērķi. 


  

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru