Demokrātijas filosofija

   XVIII gs. daudz tika domāts par kopējā labuma radīšanu visai tautai. Tolaik sāka naivi ticēt cilvēku kompromisam, it kā visi būtu morāli gatavi tiekties pēc viena mērķa – kopīgā labuma visiem vienādā mērā. Daudzi sāka uzskatīt, ka tautas gribu var realizēt tās deleģēti sūtņi – valdības locekļi, parlamenta deputāti.

   Skeptiska attieksme pret „tautas gribu” radās vēlāk, kad saprata minētās parādības mistisko raksturu. Nevienlīdzība sāka asociēties ar netaisnību, kaut gan tā nav objektīva pieeja. Drīzāk neveiksminieku psiholoģija, politisko demagogu leksika.

   Jau XIX gs. otrajā pusē zuda ticība un priekšstati par cilvēku vienveidību un „tautas gribu” kā virzošo vēsturisko faktoru. To saprata pirms Z.Freida psiholoģiskās mācības rašanās.

   XIX gs. un XX gs. mijā jau bija pamatīgi priekšstati par masu cilvēku, masu sabiedrību. Angļu sociālais psihologs Graham Wallas (1858-1932) 1908.gadā izdeva grāmatu „Human Nature in Politics”. Angļu vēsturnieks lords Aktons (1834-1902) rakstīja par to, kā vara kropļo cilvēkus, bet demokrātijas vislielākais ļaunums ir vairākuma vara jeb vairākuma partijas vara, kura ar spēka vai mānīšanās palīdzību manipulē ar vēlēšanu procesu. Par to 1878.gadā rakstīja F.Nīče. Savukārt amerikāņu ekonomists Mancur Olson (1932-1998) savā grāmatā „Kolektīvās darbības loģika” centās pierādīt demokrātijas humāni ideālo iedabu.