Politikas definīcijas ir dažādas.
Vienprātība nav sastopama pat vienā atsevišķā vēsturiskajā laikmetā. Piemēram,
visjaunākajos laikos (XX-XXI gs.).
Mūsdienās politika tiek skaidrota
šādi: darbība, varas institūts, politiskās manevrēšanas māksla, valsts
pārvaldīšanas zinātne, valsts vadīšanas māksla. Tā, piemēram, par politiku var
saukt vispārējo vadību, kas ir nepieciešama darbībai un lēmumu pieņemšanai, lai
sasniegtu noteiktus mērķus. Politika ir varas noturēšanas instruments,
balstoties uz sociālo grupu attiecībām. Politika ir sabiedrisko interešu
formēšana, aizstāvība. Politika ir radniecīga mākslai – jāprot paredzēt
notikumu attīstību. Politikas domāšana ir domāšana plašās kategorijās,
perspektīvas kategorijās, humanitāro vērtību un ideālu kategorijās, labdarības
un goda principu kategorijās.
Aristotelis (IV gs.p.m.ē.)
politiku uzskatīja par mākslu pārvaldīt valsti un sabiedrību.
M.Vebers: Politika ir tieksme
piedalīties varas izpildē vai arī ietekmēt varas dalīšanu starp valstīm vai
atsevišķā valstī. Savukārt politiķa profesionalitātes kritēriji ir 1) kaislība,
2) atbildības sajūta, 3) auksts skatījums.
Valsts forma nosaka politiķu
rakstūru: monokrātija, polikrātija, ģeokrātija (tautas nodevēju prioritāte).
Dažādi ir viedokļi par politikas
izcelsmi. Teoloģiskā izcelsme – politikas dievišķā izcelsme. Astroloģiskā izcelsme
– politika ir cilvēka dabā, un tā ir cilvēkam dota iespēja (māksla) sadzīvot ar
citiem cilvēkiem.
Stabils ir viedoklis, ka politika
vienmēr ir vienota ar konkrētu kompetenci – militāro, tiesību, ekonomisko,
finanšu. Politika nav iespējama bez zināšanām konkrētā sfērā, lai gudri
pārvaldītu attiecīgo sfēru.
Lielāka vienprātība ir politiskās
partijas definējumos. Politiskā partija ir domubiedru organizācija ar kopēju
skatījumu uz procesiem un to vadīšanas ideoloģiju.
XX gs. radās politiķu profesija.
Profesionāls politiķis ir cilvēks, kas profesionāli nodarbojās ar politiku.
Politiķa satvaru nosaka viņa psiholoģiskās, morālās īpašības.
Sastopams viedoklis, ka mūsdienās
nav aktuāli tādi politiskās darbības principi kā humānisms, profesionālisms. Politiķa
personisko autoritāti identificē viņa varas autoritāte („krēsls”).
Valsts darbinieks ir valsts varas
politiskais darbinieks; valsts vara nevar būt bez politiķiem; ja profesionālis (kādā nozarē) piedalās valsts
pārvaldē, tad viņš automātiski kļūst politiķis.
Angļu valodā ir divi jēdzieni – politican un statesman.
M.Vebers nepieļāva valsts ierēdņu
politizāciju. Ierēdņiem nav jānodarbojās ar politiku, bet jāpārvalda objektīvi,
bez kaislībām saskaņā ar valsts interesēm. Ierēdņiem nav jāpiedalās politiskajā
cīņā. Jācīnās ir politiķiem, kuri kaismīgi pieņem vienu viedokli.
Atbildības pakāpe katram ir sava –
sava ierēdnim, sava politiķim. Ierēdnis par savu darbu atbild priekšniekam.
Politiķis – pats sev, savai sirdsapziņai.
G.Trumens: Politiķis ir tas, kurš
prot pārvaldīt valsti.
V.Čērčils: Politiķis domā par
vēlēšanām, valsts darbinieks – par nākamām paaudzēm.
Politiķa profesionālisma kritēriji
ir dažādi. Politiķa darbības rezultātu nosaka profesionālā kompetence, politiķa
motivācija, politiskās pozīcijas konsekvence. Jo atbildīgāks ir politiķa darbs,
jo lielākas ir prasības viņa cilvēciskajām un profesionālajām īpašībām.
Parlamentos strādājošo politiķu
darbībai var būt dažāda ievirze: 1) konfrontācijas, 2) korporatīvo interešu
lobēšana, 3) valsts interešu aizstāvēšana, 4) konstruktīva un objektīva pieeja
jebkurā jautājumā.
Politikas, politiķa
profesionālisma problēma ir vienmēr pastāvējusi. Taču aktuāla tā kļuva
mūsdienās, kad ar politiku sāka nodarboties masu cilvēki un politika kļuva par
masu fenomenu. Rietumu civilizācijā nav nekāda pieredze analizēt politiku kā
masu fenomenu – masu cilvēku masveidīgu darbošanos. Vienīgi ir priekšstats par
zemo kvalitāti, kas universiāli piemīt masu fenomeniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru