Patriotisms ir sociālā izjūta,
kuras pamatā ir dzimtenes mīlestība, spēja savas personiskās intereses pakļaut
tautas/valsts/nācijas/kolektīva interesēm. Patriotisms nav iespējams bez
lepnuma par dzimteni, kultūru, ekonomiskajiem un cita veida sasniegumiem.
Patriotisms noteikti ir arī velme saglabāt identitāti – pilsonisko, etnisko.
Patriotisma t.s. ģenētiskie avoti
ir dzīve noteiktā teritorijā, kultūrā, etniskajā un valodas vidē. Patriotisms
ir emocionāls pārdzīvojums. Katram cilvēkam ir savi priekšstati par
patriotismu.
Mūsdienās veidojās jauns
patriotisma tips: rases, konfesijas, civilizācijas. Var runāt par globālo
patriotismu.
Katrs cilvēks pats izvērtē, vai ir
patriots.
Patriotismam ir dažādi veidi:
etniskais patriotisms, impēriskais, valstiskais. Sastopams jēdziens –
ultrapatriots. Fašisti tiek uzskatīti par ultrapatriotiem.
Patriotisms veicina atbildību par
valsti. Bez patriotisma nav atbildības par māju, par bērniem, vecākiem,
kultūru. Cilvēkam bez patriotisma nav sava zeme. „Pasaules pilsonis” ir cilvēks
bez savas zemes, savām mājām.
Savas tautas mīlestība ir dabiska
jūta, kuru var izkropļot. Tas ir tas pats, kas Dieva mīlestība, kuru arī var
izkropļot.
Patriotisma attīstībai ir daudz
kopēja ar vēsturē sastopamajām sociāli politiskajām tendencēm un sabiedrības
dzīves formātiem. Tāpēc nākas sastapties ar pilsētu patriotismu (antīkajā
sab.), kristiānisma patriotismu, buržuāzisko patriotismu. Tiek uzskatīts, ka
nacionālisms un patriotisms ir sinonīmi.
Patriotismu nevar apvienot ar
naidu pret citām tautām.
Ļevs Tolstojs patriotismu
uzskatīja par kaut ko rupju, kaitīgu, apkaunojošu un muļķīgu, bet galvenais –
netikumisku. Tāds viedoklis viņam bija tāpēc, ka patriotisms izraisa karu un
kalpo valsts tirānijai. Viņaprāt krievu tautai patriotisms nepiemīt. Vispār
vienkāršajai tautai patriotisms ir svešs, vienkāršā tauta pat naidīgi var
izturēties pret patriotismu. Tolstojs mīlēja citēt Samuelu Džonsonu: „Patriotisms
ir nelieša pēdējais patvērums” (Patriotism
ir the last refuge of a scoundrel). Samuels Džonsons to teica 1775.gada
7.aprīlī. Izteikums tika publicēts 1791.gadā. Samuel Johnson (1709-1784) – angļu literatūras kritiķis,
valodnieks, dzejnieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru