Risks

   Pasaules attīstības risks turpmākajos gados būs Ķīnas un ASV attiecības. Paši amerikāņi pagaidām nezina atbildi uz jautājumu, kā attīstīsies minētās attiecības.

   Kas šodien dzīvo labi? Šodien labi dzīvo tie, kuri sāk veidot savu ekonomiku it kā no jauna bez novecojušās industriālās infrastruktūras. Tas pilnā mērā attiecās uz Ķīnu, kurai pie tam ir lēts darbaspēks un liels ir tautas nacionālais „draivs”.

   ASV situācija ir savādāka. Tās rūpniecības prāva daļa ir izvietota Ķīnā, un Ķīna tagad maina savu ekonomisko stratēģiju – vēlas attīstīt savu iekšējo tirgu, palielināt algas saviem strādniekiem. Vārdu sakot, rūpēties galvenokārt par savu zemi. Vēlas nostiprināt savas valūtas starptautisko prestižu. Rietumu kapitālisma iespējas izmantot Ķīnas lēto darbaspēku vairs ilgi neturpināsies.

   ASV attiecībā pret Ķīnu var „izspēlēt” galvenokārt negodīgas kārtis. Piemēram, uzrīdīt radikālā islama fanus pret Ķīnu tāpat kā savā laikā izmantoja pret Krievijas impēriju, Osmaņu impēriju, PSRS.

   Ķīna pašlaik intensīvi bruņojās. Viņi šajā jomā ir izstrādājuši speciālu programmu 10 gadiem. Tāpēc apm. 2017.g. ASV nespēs Ķīnu militārā veidā sakaut. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc amerikāņi ir apjukuši un nespēj prognozēt savas attiecības ar Ķīnu. Liekas, nespēj atzīt nepieciešamību samierināties ar Ķīnas varenību, jo Ķīna kļūs par visgrandiozāko spēku uz planētas.

Tirgus

   Hajeks mūža beigās turpināja uzskatīt, ka civilizācijas liktenis vienmēr būs atkarīgs no tā fenomena, kuru var apzīmēt ar vārdiem „cilvēciskās sadarbības paplašināta kārtība”. Tas ir tas, ko ne visai veiksmīgi sauc par kapitālismu. Kapitālisms radās spontāni: neapzināti sekojot tradicionālajai morālajai praksei nodrošināt eksistenci. Lai nodrošinātu eksistenci, cilvēciskā sadarbība vienmēr pastāvēja. Kapitālismā tā ieguva paplašinātu formātu, jo radās transnacionālā darba dalīšana.

   Hajeks atzina iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizācijas dzīves apstākļiem. Viņš apgalvoja, ka vienīgi tirgus ekonomika spēj tikt galā ar demogrāfisko problēmu – spēj apgādāt ar eksistences līdzekļiem visus cilvēkus. Viņa pārliecībā sociālisms to nespēj.

   Tagad, protams, ir zināms, ka tirgus fundamentālisms ir pašapmāns. Tirgus pašorganizācija reāli neeksistē un ir ideoloģiski uzpūsta dogma.

   Saskaņā ar tirgus fundamentālisma ideoloģiju „tirgus neredzamā roka” balstās uz 3 postulātiem: 1) visi biznesmeņi rīkojās absolūti racionāli; 2) peļņas ieguvi pamato tehnoloģiskie aprēķini; 3) ekonomikā ir konkurence un nav monopolu.

   Katram ir saprotams, ka kapitālismā minētie postulāti neeksistē. Racionālismu ir nomainījis iracionālisms, nekādi relatīvi fundamentāli aprēķini netiek veikti, konkurence ir fikcija, un pastāv monopoli.

   Aizvadītajos apmēram 100 gados kapitālisma attīstībā  visu izšķīra zinātniski tehniskais progress – prasme zinātniski tehniskos atklājumus izmantot jaunu produkcijas veidu ražošanā un cilvēkus ievilinot nepārtrauktā un iracionālā patērēšanā, manipulatīvi piespiežot pirkt jaunos izstrādājumus, kaut gan var praktiski izmantot vecos izstrādājumus un nav reāla nepieciešamība pirkt jaunas lietas.

  

Ekonomiskā uzvedība

   Ekonomiskajos process vienmēr ir sastopama noteikta morāli ētiskā uzvedība, kas ir atkarīga no daudziem faktoriem un vienmēr atsaucās uz ekonomisko procesu morāli tikumisko gaisotni.

Ekonomiskās uzvedības diametrāli pretējie varianti: 1) indivīds kā alkātīgs dzīvnieks, 2) indivīds kā morālā būtne, kas uzņemas atbildību par sevi, savu ģimeni un vadās no solidaritātes principa, un vispārējās sociālās labklājības principa.

   Ekonomisko uzvedību ietekmē taisnīguma izpratne. Taisnīguma interpretācijā (ekonomiskās uzvedības aspektā) var būt vairākas pieejas: 1) taisnīgums kā labumu vienlīdzīga sadale; 2) taisnīgums kā vispārējo iespēju princips; tas nozīmē sekojošo: jo bagātāks, jo lielāku labumu izmanto sev un lielāku atbildību brīvprātīgi sniedz sabiedrībai.

   Sociālās (materiālās) nevienlīdzības izlīdzināšana pamatā gulstās uz bagātajiem, atsaucoties uz sociāli atbildīga biznesa ideju. Būtiska nozīme ir arī cilvēciskās solidaritātes principam: darba devējs pret darba ņēmēju izturās kā pret sev tuvu cilvēku, bet nevis kā pret ekspluatējamu objektu.

   Subsidiaritātes princips balstās uz ideju, ka problēma ir jārisina hierarhiski augstākā līmenī tikai tad, ja attiecīgais zemākais līmenis netiek galā ar saviem pienākumiem. Valsts iejaucās tad, kad ģimene, firma, kopiena netiek galā. Saskaņā ar subsidiaritātes principu par visu vispirms un galvenokārt atbild vietējā pašpārvalde. Ekonomikā tas vairo atbildības un pienākuma apziņu. Tas pozitīvi atsaucās uz ekonomisko uzvedību.

   Uz ekonomisko uzvedību labvēlīgi atsaucās sociālais partnerības modelis, kad darba devējs un darba ņēmējs sevi apzinās kā partneri uz sociuma esamības metafiziskā pamatojuma fona (abi ir cilvēki, abi ir savas valsts pilsoņi u.tml.).

  

Trešais ceļš

   Pēckara Vācijas „ekonomiskajā brīnumā” ļoti liela loma bija teorētiķim Alfredam Milleram-Armakam. Viņš ir jēdziena „sociālā tirgus ekonomika” autors. Viņš piedāvāja trešo ceļu, kas radīsies, apvienojot liberālo kapitālismu ar sociālismu. Viņa pārliecībā valsts darbībā ļoti svarīga ir sociālā izlīdzināšana. Tas patiesībā ir valsts pirmais un galvenais uzdevums – panākt, ka visi valsts pilsoņi dzīvo vienlīdzīgos sociālajos apstākļos. Valstij tāpēc ir jānosaka minimālā alga, jāsniedz pabalsti tiem cilvēkiem, kurus nepieciešams atbalstīt, jāievieš progresīvā nodokļu skala, jāīsteno dzīvokļu programma, sociālās apdrošināšanas programma, strādniekiem jāļauj piedalīties privāto firmu pārvaldē. Viņa priekšlikumus Ludvigs Erhards praktiski realizēja „vācu ekonomiskā brīnuma” laikā. Erhards savā grāmatā „Labklājība visiem” rakstīja, ka privātās intereses ir attaisnojamas vienīgi tad, kad tās kalpo arī sabiedrībai, bet nevis tikai privātīpašniekam.

   Pēckara Vācijā populārs bija t.s. ordoliberālisms: īpašuma brīvība, vārda brīvība, indivīda brīvība, kas ir galvenais garants tirgus ekonomikai. Pastāvēja nodokļu koriģēšana, ko nodrošināja attiecīgā nodokļu sistēma. Valsts enerģiski iejaucās ekonomiskajos procesos, ja sākās krīze (bezdarbs).

Plurālistiskais komplekss

   Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins.

   Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja, tā teikt, intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem.

   Sociālo kolektīvu atkarība no Saules tika zinātniski apskatīta jau XVIII gs., kad atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu par maizi un rūpnieciskajām krīzēm.

   XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināma ritmiskuma esamību – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte.

   XX gs. sākumā zinātne runāja par uzplaukumu periodos, kad uz Saules valdīja „klusums”. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad notika slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.

   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa, (piem., Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Par Saules aktivitātes svārstībām ir apkopota plaša informācija. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls), specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.

   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, kataklizmas makrosociālajā formā.

   1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums.

   Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem.

   2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls; visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.

   A.Čiževska ieguldījums vispasaules vēsturiskā procesa un Saules cikliskās darbības salīdzinājumā ir milzīgs. Viņš izsekoja masu (revolucionāru) kustības (revolūcijas, grautiņus, sacelšanās, karus u.c.) no 500. gada pirms mūsu ēras līdz XX gs. sākumam. Viņš I Pasaules kara notikumus aplūkoja saistībā ar Saules aktivitāti. Piemēram, 1915.gada aprīlī-oktobrī Saules aktivitāte atsaucās uz notikumiem Austrumu frontē; pēc Saules aktivitātes pagāja 2-3 dienas, kad nekavējoties sākās nežēlīgas kaujas.

   Saskaņā ar A.Čiževska „enerģētisko hipotēzi” Saule iedarbojās, paātrinot attiecīgos procesus uz Zemes un atmosfērā ap Zemi, kā arī Zemes garozā. Fizikāli ķīmiskie procesi dabā savukārt iedarbojās uz cilvēkiem – nervu psihisko un emocionālo enerģiju.

   Zinātne tagad ir lietas kursā par Saules aktivitātes un ģeomagnētisko vētru saistību, kas savukārt negatīvi atsaucās uz fizisko un psihisko stāvokli metajūtīgiem cilvēkiem ar sirds, asinsvadu un nervu slimībām. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojās uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma (niecīgo) elektromagnētisko potenciālu.

   Cilvēka organisma analīzē nākas balstīties uz četrām galvenajām kategorijām: 1) „Es” (gars, dvēsele), 2) astrālais ķermenis jeb apvalks, 3) bioenerģētiskā struktūra, 4) fiziskais ķermenis.

   Visproblemātiskākais zinātnē ir astrālais ķermenis. To var saukt par „kosmisko skafandru”, kas apņem jebkuru Homo sapiens. Šis skafandrs atbild par cilvēka organisma (vispirms un galvenokart apziņas) mijiedarbību ar kosmosu. Ezotēriķi saka, ka izmaiņas astrālajā ķermenī ir saistītas ar kultūras laikmetu maiņu. Tātad, mainoties „kosmiskajam skafandram”, mainās kultūras vide.

  

Mantojums

   Aizvadītā gadsimta otrās puses mantojums atbalsojās šodienā.

   60.gados sākās demogrāfiskā pāreja, pasaules globālo problēmu analītika, kurai (kā tagad atklājās) bija manipulatīvs raksturs, jo faktiski bija vienota ar planetārās pārvaldīšanas stratēģiju. Taču katrā ziņā minētā analītika veicināja planetāro domāšanu un cilvēku apziņā cilvēces attīstību sāka uzlūkot kā kolektīvo mijiedarbību.

   60.gados sākās patērēšanas mākslīga stimulēšana, kas ātri guva grandiozus panākumus, izraisot patērēšanas māniju cilvēku masās. 60.gados sākās masu kultūras invāzija, kas arī guva milzīgus panākumus, kulmināciju sasniedzot masu fenomenu segmentācijā. 60.gados sākās morāles un tikumības degradācija, paaudžu konflikts, postmodernistiskās visatļautības triumfs filosofijā, estētikā, ētikā, socioloģijā.

   1968.gadā Rietumos svarīgs notikums bija Vjetnamas karš, studentu nemieri,  Austrumeiropā – notikumi Čehoslovākijā.

   Rietumu jaunatnes pseidosociālistiskums sākās 60.gados: alkas pēc seksuālās brīvības, naids pret sociālo stabilitāti, kultūras tradicionālismu, naids pret vecākiem. No 60.gadiem var runāt par „baltās” rases „sašķelto” apziņu.

   60.gadu masu kultūras atribūtikā dominēja rokmūzika, džinsi. Galvenais varonis bija infantils sliņķis students 40 gadu vecumā, mūžīgi piedzēries, nemazgājies, nesaķemmējies. Salīdzinājums ar iepriekšējo sociālo revolūciju (1917, 1794) varoņiem 68.gada notikumu galvenajiem varoņiem nav izdevīgs, jo iepriekšējos notikumos galvenais varonis bija enerģisks jaunietis, kas grib strādāt. 68.gada varoņi (šodienas varoņi) bija infantili hipiji, sliņķi un slaisti (tagad stulbi blogeri). 68.gada rituālajā lasīšanā ietilpa Sartrs, Markss, Trockis, Ļeņins, Kamī, Bakuņins, tagad – 140 zīmes „tviterā”.

   68.gada notikumi politiski neko nedeva. Kaut ko deva tikai ideoloģiski: sākās postmodernisma murgi.

   68.gadā populāri bija lozungi „Aizliegts aizliegt!”, „Esiet reālisti, prasiet neiespējamo!”, „Sekss – tas ir skaisti!”, „Iztēli pie varas!”, „Visu un nekavējoties!”, „Anarhija – tas esmu es!”, „Robežas – tās ir represijas!”, „Nē eksāmeniem!”, „Orgasms – šeit un tūlīt!”.

   68.gada studentu nemieri kompromitēja kreiso kustību; Rietumos bagātu vecāku bērni tēloja revolucionārus. Tagad karakula kažokos tēlo revolucionārus Krievijas 5.kolonna no inteliģences padibenēm.

   68.gadā sākās tendences ar devīzi „sekss, mūzika, narkotikas”. 68.gada notikumi veicināja jaunatnes hipertrofēto pašpārliecinātību, iespēju konfliktēt ar vecākiem, seksuālo visatļautību (geju parādes kā brīvības simbols).

   90.gadu mantojums ir vēl drūmāks: liberālā projekta katastrofa; globālā depresija (globālo monopolistu trūdēšana, konkurences trūkums); sākās makroreģionu haotizācija, ko organizē ASV, lai kontrolētu valstis; ekonomiskās izaugsmes apsīkums, pārprodukcijas kalni; sociālās konkurences vietā bioloģiskā konkurence; mazinās zināšanu sociālā loma; pieaug iracionālās domāšanas reputācija; masu cilvēki ģenerē postcilvēkus; vidusšķiras likvidācija.

Elitoloģija

   Elitoloģija kā kompleksa starpdisciplinārā zinātniskā disciplīna radās XX gadsimta nogalē Krievijā, kad pēc sociālisma sabrukuma varēja pievērsties elites problemātikai. Elitoloģija izmanto politoloģijas, sociālās filosofijas, socioloģijas, sociālās psiholoģijas, kulturoloģijas, vēstures atziņas.

   Elitoloģijas mērķis ir sociālās diferenciācijas un stratifikācijas pētniecība, īpašu uzmanību pievēršot atsevišķu (elitāru) sociālo stratu analīzei. Elite tradicionāli ir visaugstākais strats jebkurā sociālās stratifikācijas sistēmā. Elite ir sabiedrības vadošais slānis, kuram ir galvenā loma sociālo normu un vērtību izstrādē. Pārējā sabiedrība parasti orientējas uz elites izstrādāto materiālu jebkurā dzīves segmentā. Elite nodrošina pasionāro indivīdu, inovatīvo kreatīvo grupu esamību, tradīciju saglabātājus, sabiedrisko procesu stabilitātes nodrošinātājus. Krīzes laikā elites loma aktivizējās, bet stagnācijas periodā elites aprindās var izpausties servilisms, pseidoizdarības, modīgas ākstības, elite var propagandēt savas kulta personības.

   Elite asociējās ar antagonistisku sabiedrību. Par elites lomu sabiedrībā rakstīja Šopenhauers, Karleils, Nīče. Moska Gaetano (1858-1941) ieviesa jēdzienu „The Rulling class”. Viņa grāmata ar tādu nosaukumu iznāca 1939.gadā. Taču jēdzienu „politiskā šķira” viņš lietoja jau 1896.gadā. Elites analīzē lielu ieguldījumu ir devis Vilfredo Pareto (1848-1923).

   Attieksmē pret eliti vēsturiski var konstatēt vairākus variantus: 1) fašistisko variantu, 2) liberālo variantu (K.Manngeims, Dž.Šumpēters), 3) aristokrātisko variantu (H.Ortega-i-Gasets), 4) elitāri plurālistisko variantu (no XX gs.vidus Rietumos).

   Sastopams elites ģenēzes un sociālās funkcijas psiholoģiskais pamatojums. Tas var balstīties uz atšķirīgu pieeju. 1) Instinktīvās pieejas autori uzskata, ka elite rodas, pateicoties varas kāres instinktam un vispār ģenētiski programmētu instinktu rezultātā. Masu cilvēka rašanos arī nosaka instinkti – bara, paklausības, verdziskas padevības instinkts. 2) T.s. freidiskā pieeja akcentē autoritātes nepieciešamību cilvēkā. Autoritāte var būt tēvam, kādam līderim, pret kuru izjūt mīlestību un arī bailes, cieņu un arī naidu. Z.Freids uzskatīja, ka labi ir tad, ja par līderiem kļūst personības. 3) Biheiviorisma pieejā visu nosaka sociālie stimuli, aktivizējot vēlēšanos iekļūt elitē. Tātad vide nosaka uzvedību, mērķus.

   Vārdu „elite” vispirms attiecināja uz labām precēm. Tas aizsākās XVII gadsimtā, kad labas preces sāka dēvēt par elitārām precēm. XIX gadsimta beigās vārdu „elite” V.Pareto sāka attiecināt uz sociālo stratu.

   Mūsdienās elites definīcijā parasti norāda, ka elite ir sociālā grupa, kas kontrolē materiālo, simbolisko, politisko resursu lielāko daļu. Elite tradicionāli ir apmēram 1% no sociuma.

   Elites jēdzienu var piemērot sabiedrības morālo un intelektuālo līderu apzīmēšanai. Var runāt par formālo eliti un neformālo eliti.