Ekonomiskā uzvedība

   Ekonomiskajos process vienmēr ir sastopama noteikta morāli ētiskā uzvedība, kas ir atkarīga no daudziem faktoriem un vienmēr atsaucās uz ekonomisko procesu morāli tikumisko gaisotni.

Ekonomiskās uzvedības diametrāli pretējie varianti: 1) indivīds kā alkātīgs dzīvnieks, 2) indivīds kā morālā būtne, kas uzņemas atbildību par sevi, savu ģimeni un vadās no solidaritātes principa, un vispārējās sociālās labklājības principa.

   Ekonomisko uzvedību ietekmē taisnīguma izpratne. Taisnīguma interpretācijā (ekonomiskās uzvedības aspektā) var būt vairākas pieejas: 1) taisnīgums kā labumu vienlīdzīga sadale; 2) taisnīgums kā vispārējo iespēju princips; tas nozīmē sekojošo: jo bagātāks, jo lielāku labumu izmanto sev un lielāku atbildību brīvprātīgi sniedz sabiedrībai.

   Sociālās (materiālās) nevienlīdzības izlīdzināšana pamatā gulstās uz bagātajiem, atsaucoties uz sociāli atbildīga biznesa ideju. Būtiska nozīme ir arī cilvēciskās solidaritātes principam: darba devējs pret darba ņēmēju izturās kā pret sev tuvu cilvēku, bet nevis kā pret ekspluatējamu objektu.

   Subsidiaritātes princips balstās uz ideju, ka problēma ir jārisina hierarhiski augstākā līmenī tikai tad, ja attiecīgais zemākais līmenis netiek galā ar saviem pienākumiem. Valsts iejaucās tad, kad ģimene, firma, kopiena netiek galā. Saskaņā ar subsidiaritātes principu par visu vispirms un galvenokārt atbild vietējā pašpārvalde. Ekonomikā tas vairo atbildības un pienākuma apziņu. Tas pozitīvi atsaucās uz ekonomisko uzvedību.

   Uz ekonomisko uzvedību labvēlīgi atsaucās sociālais partnerības modelis, kad darba devējs un darba ņēmējs sevi apzinās kā partneri uz sociuma esamības metafiziskā pamatojuma fona (abi ir cilvēki, abi ir savas valsts pilsoņi u.tml.).