Principi

   Individuālo (individuālisma) sākotni, kurai pamatus lika kristiānisms un kas ir kristiānisma nopelns, XIX gadsimtā nomainīja egalitārais, ģimeniskais (klanu) un kolektīvais gars. Par to liecina nacionālisma ideoloģijas uzplaukums XIX gadsimtā, sociālisma un komunisma teorijas rašanās, kā arī liberālā ideoloģija ar individuālisma manipulatīvu izpratni. XIX gadsimtā Eiropa zaudēja individuālisma un aristokrātisma principus. To vietā stājās kolektīvistiskie, klanu, grupu principi.

   XIX gadsimtā izvērtās sociālās dzīves (cilvēka dzīves vispār) komercializācija, - Rietumu civilizāciju (kristiešus) pārņēma „zelta teļa” kults. Kvalitātes kritērija vietā sāka dominēt kvantitātes kritērijs: vairāk un vairāk visu ražot un pārdot!

   Visas cilvēciskās attiecības pārklāja ekonomiskās attiecības, kad visu nosaka ekonomiskais (komerciālais) izdevīgums.

   XIX gadsimtā sākās jauns skatījums uz naudu (finanšu sfēru), kas kulmināciju sasniedza XX gadsimta beigās, dzemdējot t.s. finansu kapitālismu. No XIX gadsimta augļošana kļūst par kultūras normu.

   XXI gadsimta sākumā radās jauns princips: katram pašam ir sevi jāuztur! Praktiski tas nozīmē atsacīšanos no sociālajām programmām, ar ko bija slavens Rietumu kapitālisms pēc II Pasaules kara. Nākotnes prespektīva ir sociālais nihilisms, kas ir elites dzīves jēgas centrā, domājot tikai par sevi, bet nevis sabiedrību, tautu, nāciju, valsti. Un tas nekas, ja elites organizētās ideoloģiskās propagandas populārākais sauklis ir aicinājums pārvarēt materiālo nevienlīdzību un nabadzību. Sauklis ir paredzēts tautas zombēšanai.

   Visjaunākā principa iedzīvināšanu sāpīgi izjūt vidusšķira, kurai ir augsta pašcieņa. Tiek uzskatīts, ka vidusšķira nesamierināsies dzīvot nabadzībā. Šodien ir 4 nākotnes varianti.

   1) Islama lomas kāpināšana, jo islamā liela vērtība ir tradicionālajām vērtībām, paverot ceļu reālas vienlīdzības radīšanai – sava veida globālai revolūcijai, no kā visvairāk baidās Rietumu elite.

   2) Aplaupīt vienu sociālo grupu otras sociālās grupas labā, izveidojot diktatūru ar nacistisku pieskaņu; elitei ļoti bīstams variants, jo diktatūra var likvidēt eliti.

   3) Komunistisko ideju reinkarnācija; mūsdienu elite var saglabāt varu (bij. PSRS pieredze).

   4) Nacionālistiska diktatūra; tādā gadījumā vecā elite stingri tur rokās visu, bet tautai neļauj nomirt badā. Nacionālisma ideoloģija ir ambivalenta parādība, ar kuru elite jau sen prot veikli manipulēt savā labā.