Pēckara Vācijas „ekonomiskajā
brīnumā” ļoti liela loma bija teorētiķim Alfredam Milleram-Armakam. Viņš ir
jēdziena „sociālā tirgus ekonomika” autors. Viņš piedāvāja trešo ceļu, kas
radīsies, apvienojot liberālo kapitālismu ar sociālismu. Viņa pārliecībā valsts
darbībā ļoti svarīga ir sociālā izlīdzināšana. Tas patiesībā ir valsts pirmais
un galvenais uzdevums – panākt, ka visi valsts pilsoņi dzīvo vienlīdzīgos
sociālajos apstākļos. Valstij tāpēc ir jānosaka minimālā alga, jāsniedz
pabalsti tiem cilvēkiem, kurus nepieciešams atbalstīt, jāievieš progresīvā
nodokļu skala, jāīsteno dzīvokļu programma, sociālās apdrošināšanas programma,
strādniekiem jāļauj piedalīties privāto firmu pārvaldē. Viņa priekšlikumus
Ludvigs Erhards praktiski realizēja „vācu ekonomiskā brīnuma” laikā. Erhards
savā grāmatā „Labklājība visiem” rakstīja, ka privātās intereses ir
attaisnojamas vienīgi tad, kad tās kalpo arī sabiedrībai, bet nevis tikai
privātīpašniekam.
Pēckara Vācijā populārs bija t.s.
ordoliberālisms: īpašuma brīvība, vārda brīvība, indivīda brīvība, kas ir
galvenais garants tirgus ekonomikai. Pastāvēja nodokļu koriģēšana, ko
nodrošināja attiecīgā nodokļu sistēma. Valsts enerģiski iejaucās ekonomiskajos
procesos, ja sākās krīze (bezdarbs).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru