Attīstība

   No 70.gadiem Rietumiem apnika attīstīties. Attīstības demagoģija (ideoloģija) tika nomainīta ar demokrātiskuma demagoģiju (ideoloģiju). Demokrātiskums kļuva par attīstības kritēriju, aizvietoja pašu attīstību, jo attīstības process, lūk, esot tas pats, kas demokratizācijas process; to iestāstīja tautai.  

   Faktiski sākās pasionārais pagrimums, ko ideoloģiski nomaskēja ar demokrātiskumu, jo attīstībai (reālai) nebija spēka. Tas nekas, ka arhaiskās valstīs demokratizācija neko nedod. Arhaisku valstu skaits ir samērā liels. Rietumi arī arhaiskajām valstīm uzspieda demokratizāciju. Latvijā demokratizācija noveda pie deindustrializācijas.

   Var teikt, ka demokratizācijas demagoģijā ietilpa arī postmodernisma propaganda – nāves civilizācijas avots. Civilizācija zaudē spēku realizēt savu misiju, zaudē metafizisko jēgu savai eksistencei, iestājās civilizācijas nakts – dekadence.

   Komunisms bija alternatīva Rietumiem, liekot „uzturēt uguni” – domāt par savu attīstību, bet nevis haosa veicināšanu citās civilizācijās. Komunisma klātbūtne mobilizēja Rietumu garu, lai to nenomāktu komunistiskais gars.

   Tagad „uguns nav jāuztur”, jo komunisms Rietumu puslodē ir likvidēts. Metafiziskā alternatīva nepastāv. Tāpēc Rietumu civilizācija, pati nemanot, kultivē postmodernisma marasmu, zaudē enerģiju, pasionaritāti.

   Postmodernismā attīstība ir elites privilēģija; par tautu neviens nerūpējās; visur tiek veicināts regress, destrukcija; apzināti nevienam neļauj attīstīties, pilnveidoties Āfrikā, Latiņamerikā, Austrumeiropā, Āzijā.

   Jocīgs pārpratums – stabilas attīstības koncepcija, kuru pirms kāda laika sāka propagandēt amerikāņu elites viena daļa. Tiek piedāvāta jauna tipa attīstība – stabila attīstība. Tas nozīmē – harmoniska, pareiza, sabalansēta attīstība, izmantojot dabas resursus, investīcijas, zinātniski tehniskos sasniegumus, cilvēka pilnveidošanos, sociālo institūciju uzlabojumus.

   Jocīgs pārpratums tas ir tāpēc, ka stabila attīstība nemaz nevar būt, jo jebkuras attīstības laikā zūd iekšējais sistēmiskais līdzsvars. Tātad demagoģisko, ideoloģisko apsvērumu vārdā tiek ignorēta elementārā loģika, cilvēces kognitīvie sasniegumi pasaules izpratnē. Stabilitāte nevar būt tur, kur ir attīstība. Attīstība nevar būt stabila; kur ir stabilitāte, tur nav attīstība.

   Sociālisma sagraušanu var uzskatīt par attīstības sagraušanu. Ne tikai Latvija ir spilgts piemērs. Attīstība tika pārtraukta visās bijušajās sociālisma zemēs. Aleksandrs Zinovjevs ne velti rezumēja: „Tēmēja uz komunismu, bet trāpīja Krievijai”. Sociālisma/komunisma likvidēšanas aizsegā faktiski tika likvidēta attīstība visā Austrumeiropā, Krievijā.

   Attīstības motors ir nācija un nacionālā valsts. Nav nacionālās valsts – nav attīstība. Nācija vienlaikus ir gan modernizācijas (attīstības) subjekts, gan rezultāts, uzlabojoties tās cilvēciskajai kvalitātei. Politiskā nācija nevar pastāvēt bez attīstības. Apstājās attīstība – sākās nācijas degradācija, destrukcija.

   Šodien konservatīvās elites debatē par mobilizējošo attīstību. Primārais ir cilvēcisko resursu mobilizācija attīstībai, pārvarot cilvēku pasivitāti, bezcerību, cinismu, vienaldzību, arī izlaidīgo un bezjēdzīgo dzīves veidu.