Tirgus

   Hajeks mūža beigās turpināja uzskatīt, ka civilizācijas liktenis vienmēr būs atkarīgs no tā fenomena, kuru var apzīmēt ar vārdiem „cilvēciskās sadarbības paplašināta kārtība”. Tas ir tas, ko ne visai veiksmīgi sauc par kapitālismu. Kapitālisms radās spontāni: neapzināti sekojot tradicionālajai morālajai praksei nodrošināt eksistenci. Lai nodrošinātu eksistenci, cilvēciskā sadarbība vienmēr pastāvēja. Kapitālismā tā ieguva paplašinātu formātu, jo radās transnacionālā darba dalīšana.

   Hajeks atzina iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizācijas dzīves apstākļiem. Viņš apgalvoja, ka vienīgi tirgus ekonomika spēj tikt galā ar demogrāfisko problēmu – spēj apgādāt ar eksistences līdzekļiem visus cilvēkus. Viņa pārliecībā sociālisms to nespēj.

   Tagad, protams, ir zināms, ka tirgus fundamentālisms ir pašapmāns. Tirgus pašorganizācija reāli neeksistē un ir ideoloģiski uzpūsta dogma.

   Saskaņā ar tirgus fundamentālisma ideoloģiju „tirgus neredzamā roka” balstās uz 3 postulātiem: 1) visi biznesmeņi rīkojās absolūti racionāli; 2) peļņas ieguvi pamato tehnoloģiskie aprēķini; 3) ekonomikā ir konkurence un nav monopolu.

   Katram ir saprotams, ka kapitālismā minētie postulāti neeksistē. Racionālismu ir nomainījis iracionālisms, nekādi relatīvi fundamentāli aprēķini netiek veikti, konkurence ir fikcija, un pastāv monopoli.

   Aizvadītajos apmēram 100 gados kapitālisma attīstībā  visu izšķīra zinātniski tehniskais progress – prasme zinātniski tehniskos atklājumus izmantot jaunu produkcijas veidu ražošanā un cilvēkus ievilinot nepārtrauktā un iracionālā patērēšanā, manipulatīvi piespiežot pirkt jaunos izstrādājumus, kaut gan var praktiski izmantot vecos izstrādājumus un nav reāla nepieciešamība pirkt jaunas lietas.