Elitoloģija

   Elitoloģija kā kompleksa starpdisciplinārā zinātniskā disciplīna radās XX gadsimta nogalē Krievijā, kad pēc sociālisma sabrukuma varēja pievērsties elites problemātikai. Elitoloģija izmanto politoloģijas, sociālās filosofijas, socioloģijas, sociālās psiholoģijas, kulturoloģijas, vēstures atziņas.

   Elitoloģijas mērķis ir sociālās diferenciācijas un stratifikācijas pētniecība, īpašu uzmanību pievēršot atsevišķu (elitāru) sociālo stratu analīzei. Elite tradicionāli ir visaugstākais strats jebkurā sociālās stratifikācijas sistēmā. Elite ir sabiedrības vadošais slānis, kuram ir galvenā loma sociālo normu un vērtību izstrādē. Pārējā sabiedrība parasti orientējas uz elites izstrādāto materiālu jebkurā dzīves segmentā. Elite nodrošina pasionāro indivīdu, inovatīvo kreatīvo grupu esamību, tradīciju saglabātājus, sabiedrisko procesu stabilitātes nodrošinātājus. Krīzes laikā elites loma aktivizējās, bet stagnācijas periodā elites aprindās var izpausties servilisms, pseidoizdarības, modīgas ākstības, elite var propagandēt savas kulta personības.

   Elite asociējās ar antagonistisku sabiedrību. Par elites lomu sabiedrībā rakstīja Šopenhauers, Karleils, Nīče. Moska Gaetano (1858-1941) ieviesa jēdzienu „The Rulling class”. Viņa grāmata ar tādu nosaukumu iznāca 1939.gadā. Taču jēdzienu „politiskā šķira” viņš lietoja jau 1896.gadā. Elites analīzē lielu ieguldījumu ir devis Vilfredo Pareto (1848-1923).

   Attieksmē pret eliti vēsturiski var konstatēt vairākus variantus: 1) fašistisko variantu, 2) liberālo variantu (K.Manngeims, Dž.Šumpēters), 3) aristokrātisko variantu (H.Ortega-i-Gasets), 4) elitāri plurālistisko variantu (no XX gs.vidus Rietumos).

   Sastopams elites ģenēzes un sociālās funkcijas psiholoģiskais pamatojums. Tas var balstīties uz atšķirīgu pieeju. 1) Instinktīvās pieejas autori uzskata, ka elite rodas, pateicoties varas kāres instinktam un vispār ģenētiski programmētu instinktu rezultātā. Masu cilvēka rašanos arī nosaka instinkti – bara, paklausības, verdziskas padevības instinkts. 2) T.s. freidiskā pieeja akcentē autoritātes nepieciešamību cilvēkā. Autoritāte var būt tēvam, kādam līderim, pret kuru izjūt mīlestību un arī bailes, cieņu un arī naidu. Z.Freids uzskatīja, ka labi ir tad, ja par līderiem kļūst personības. 3) Biheiviorisma pieejā visu nosaka sociālie stimuli, aktivizējot vēlēšanos iekļūt elitē. Tātad vide nosaka uzvedību, mērķus.

   Vārdu „elite” vispirms attiecināja uz labām precēm. Tas aizsākās XVII gadsimtā, kad labas preces sāka dēvēt par elitārām precēm. XIX gadsimta beigās vārdu „elite” V.Pareto sāka attiecināt uz sociālo stratu.

   Mūsdienās elites definīcijā parasti norāda, ka elite ir sociālā grupa, kas kontrolē materiālo, simbolisko, politisko resursu lielāko daļu. Elite tradicionāli ir apmēram 1% no sociuma.

   Elites jēdzienu var piemērot sabiedrības morālo un intelektuālo līderu apzīmēšanai. Var runāt par formālo eliti un neformālo eliti.