Elitoloģija kā kompleksa
starpdisciplinārā zinātniskā disciplīna radās XX gadsimta nogalē Krievijā, kad
pēc sociālisma sabrukuma varēja pievērsties elites problemātikai. Elitoloģija
izmanto politoloģijas, sociālās filosofijas, socioloģijas, sociālās
psiholoģijas, kulturoloģijas, vēstures atziņas.
Elitoloģijas mērķis ir sociālās
diferenciācijas un stratifikācijas pētniecība, īpašu uzmanību pievēršot
atsevišķu (elitāru) sociālo stratu analīzei. Elite tradicionāli ir
visaugstākais strats jebkurā sociālās stratifikācijas sistēmā. Elite ir
sabiedrības vadošais slānis, kuram ir galvenā loma sociālo normu un vērtību
izstrādē. Pārējā sabiedrība parasti orientējas uz elites izstrādāto materiālu
jebkurā dzīves segmentā. Elite nodrošina pasionāro indivīdu, inovatīvo kreatīvo
grupu esamību, tradīciju saglabātājus, sabiedrisko procesu stabilitātes
nodrošinātājus. Krīzes laikā elites loma aktivizējās, bet stagnācijas periodā
elites aprindās var izpausties servilisms, pseidoizdarības, modīgas ākstības,
elite var propagandēt savas kulta personības.
Elite asociējās ar antagonistisku
sabiedrību. Par elites lomu sabiedrībā rakstīja Šopenhauers, Karleils, Nīče.
Moska Gaetano (1858-1941) ieviesa jēdzienu „The
Rulling class”. Viņa grāmata ar tādu nosaukumu iznāca 1939.gadā. Taču
jēdzienu „politiskā šķira” viņš lietoja jau 1896.gadā. Elites analīzē lielu
ieguldījumu ir devis Vilfredo Pareto (1848-1923).
Attieksmē pret eliti vēsturiski
var konstatēt vairākus variantus: 1) fašistisko variantu, 2) liberālo variantu
(K.Manngeims, Dž.Šumpēters), 3) aristokrātisko variantu (H.Ortega-i-Gasets), 4)
elitāri plurālistisko variantu (no XX gs.vidus Rietumos).
Sastopams elites ģenēzes un
sociālās funkcijas psiholoģiskais pamatojums. Tas var balstīties uz atšķirīgu
pieeju. 1) Instinktīvās pieejas autori uzskata, ka elite rodas, pateicoties
varas kāres instinktam un vispār ģenētiski programmētu instinktu rezultātā.
Masu cilvēka rašanos arī nosaka instinkti – bara, paklausības, verdziskas
padevības instinkts. 2) T.s. freidiskā pieeja akcentē autoritātes
nepieciešamību cilvēkā. Autoritāte var būt tēvam, kādam līderim, pret kuru
izjūt mīlestību un arī bailes, cieņu un arī naidu. Z.Freids uzskatīja, ka labi
ir tad, ja par līderiem kļūst personības. 3) Biheiviorisma pieejā visu nosaka
sociālie stimuli, aktivizējot vēlēšanos iekļūt elitē. Tātad vide nosaka
uzvedību, mērķus.
Vārdu „elite” vispirms attiecināja
uz labām precēm. Tas aizsākās XVII gadsimtā, kad labas preces sāka dēvēt par
elitārām precēm. XIX gadsimta beigās vārdu „elite” V.Pareto sāka attiecināt uz
sociālo stratu.
Mūsdienās elites definīcijā
parasti norāda, ka elite ir sociālā grupa, kas kontrolē materiālo, simbolisko,
politisko resursu lielāko daļu. Elite tradicionāli ir apmēram 1% no sociuma.
Elites jēdzienu var piemērot
sabiedrības morālo un intelektuālo līderu apzīmēšanai. Var runāt par formālo
eliti un neformālo eliti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru