Postmodernisms jau no paša sākuma
centās atmest visu – zinātniskumu, antropocentrismu, kultūras determinismu, tos
pasludinot par totalitārisma domāšanas atribūtiem.
Postmodernisma pamatprincips kļuva
decentralizācija, kā arī dekonstrukcija. Postmodernisms izvērtās kā decentralizācijas
un dekonstrukcijas totalitārisms. Centra pastāvēšana tika vispār noliegta. Tika
pasludināts, ka cilvēks nav pats galvenais elements pasaulē.
Postmodernisms tūlīt noliedza un
apsmēja visu kultūras mantojumu. Pēc tam sāka izvirzīt alternatīvus konceptus.
Noslēgumā ar alternatīvo konceptu palīdzību veido jaunu realitāti –
postmodernisma realitāti.
Veselums neeksistē. Eksistē
vienīgi atrauti elementi – realitātes fragmenti, nesaistītas daļas.
Postmodernisma metodoloģijā dominē
dekonstrukcija, decentralizācija.
Sabiedrība kā veselums nepastāv.
Pastāv tikai atsevišķi indivīdi.
Realitātes īpašības nav struktūra
un sistēmiskums; tādas īpašības realitātei nepiemīt. Tās piemīt tikai tiem,
kuri apraksta realitāti un apraksta katrs savā veidā.
Interpretēt sabiedrības kopīgos
mērķus (tādi nepastāv) ir naivi un bezjēdzīgi.
Realitāti nevar izzināt, tāpēc var
tikai to simulēt un virtualizēt. Realitāti var aizstāt ar simulakriem.
Logocentrisms ir muļķības,
notikumu cēlonība-sekas ir muļķības, tāpēc viss ir neprognozējams, nejaušs.
Tāpēc nevienā dzīves sfērā neko nevar stratēģiski plānot.
Patiesība (jēdziens) ir valodas
fenomens; patiesība neeksistē; patiesības noskaidrošana ir bezjēdzīga darbība.
Arī morāle ir bezjēdzība. Tā
balstās uz valodas spēli – elastīgu un rizomātisku valodas spēli.
Cilvēkiem principā traucē cēloņu
un seku loģika, tāpēc – lai dzīvo haoss!
Mērķi, mērķtiecība nav vajadzīga,
nevar būt. Tāpēc nevar būt nekāda attīstība – personiskā, sociālā, zinātniskā,
tehnoloģiskā.
Postmodernisms neatzīst
dialektiku, binārās opozīcijas: labais – ļaunais, skaistais – neglītais,
godīgais – negodīgais u.c. Binārās opozīcijas ir mīts, jo radikāli pretēji pāri
neeksistē.
Pasaulē neeksistē nekāda jēga;
tāpēc postmodernismu kritizēt ir bezjēdzīgi.
Neeksistē nekāda vēsturiskā
pozitīvā orientācija, kas varētu atklāt kaut kādas jaunas perspektīvas. Vēsture
ir mīts, kas palīdz uzturēt sakarību starp cēloņiem un sekām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru