Postmodernisma centība

   Postmodernisms jau no paša sākuma centās atmest visu – zinātniskumu, antropocentrismu, kultūras determinismu, tos pasludinot par totalitārisma domāšanas atribūtiem.

   Postmodernisma pamatprincips kļuva decentralizācija, kā arī dekonstrukcija. Postmodernisms izvērtās kā decentralizācijas un dekonstrukcijas totalitārisms. Centra pastāvēšana tika vispār noliegta. Tika pasludināts, ka cilvēks nav pats galvenais elements pasaulē.

   Postmodernisms tūlīt noliedza un apsmēja visu kultūras mantojumu. Pēc tam sāka izvirzīt alternatīvus konceptus. Noslēgumā ar alternatīvo konceptu palīdzību veido jaunu realitāti – postmodernisma realitāti.

   Veselums neeksistē. Eksistē vienīgi atrauti elementi – realitātes fragmenti, nesaistītas daļas.

   Postmodernisma metodoloģijā dominē dekonstrukcija, decentralizācija.

   Sabiedrība kā veselums nepastāv. Pastāv tikai atsevišķi indivīdi.

   Realitātes īpašības nav struktūra un sistēmiskums; tādas īpašības realitātei nepiemīt. Tās piemīt tikai tiem, kuri apraksta realitāti un apraksta katrs savā veidā.

   Interpretēt sabiedrības kopīgos mērķus (tādi nepastāv) ir naivi un bezjēdzīgi.

   Realitāti nevar izzināt, tāpēc var tikai to simulēt un virtualizēt. Realitāti var aizstāt ar simulakriem.

   Logocentrisms ir muļķības, notikumu cēlonība-sekas ir muļķības, tāpēc viss ir neprognozējams, nejaušs. Tāpēc nevienā dzīves sfērā neko nevar stratēģiski plānot.

   Patiesība (jēdziens) ir valodas fenomens; patiesība neeksistē; patiesības noskaidrošana ir bezjēdzīga darbība.

   Arī morāle ir bezjēdzība. Tā balstās uz valodas spēli – elastīgu un rizomātisku valodas spēli.

   Cilvēkiem principā traucē cēloņu un seku loģika, tāpēc – lai dzīvo haoss!

   Mērķi, mērķtiecība nav vajadzīga, nevar būt. Tāpēc nevar būt nekāda attīstība – personiskā, sociālā, zinātniskā, tehnoloģiskā.

   Postmodernisms neatzīst dialektiku, binārās opozīcijas: labais – ļaunais, skaistais – neglītais, godīgais – negodīgais u.c. Binārās opozīcijas ir mīts, jo radikāli pretēji pāri neeksistē.

   Pasaulē neeksistē nekāda jēga; tāpēc postmodernismu kritizēt ir bezjēdzīgi.

   Neeksistē nekāda vēsturiskā pozitīvā orientācija, kas varētu atklāt kaut kādas jaunas perspektīvas. Vēsture ir mīts, kas palīdz uzturēt sakarību starp cēloņiem un sekām.