Identitātes degradācija

Ar vārdu „identitāte” apzīmē sevišķumu un savdabību. Iespējama atsevišķu indivīdu identitāte, sociālo kolektīvu identitāte, kā arī cita veida identitāte. Vārdu „identitāte” piemēro tautas sevišķuma un savdabības raksturojumā. Tautas identitāte ir tautas īpašību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām. Vārdu „identitāte” lieto arī etniskā sevišķuma un savdabības raksturojumā, kā arī etniskās piederības fiksēšanai. Piemēram, nosaucot tautību kā piederību noteiktam etnosam. Problemātisks ir jautājums par identitātes stabilitāti. Tradicionāli tiek uzsvērta identitātes nemainība. Identitāte mainās, bet tas nenotiek strauji un realizējas ilgā laikā. Teiksim, etnisko identitāti (piederību tautai) cilvēks nekad nevar izmainīt. Var izmainīt tikai demonstratīvi – sevi apzināti dēvējot kā piederīgu kādai citai tautai. Sociālo kolektīvu identitāte var būt relatīvi dinamiska. Piemēram, tautas identitāte var vēsturiski mainīties. Tautas identitātes izmaiņas mēdz būt objektīvi pamatota (dialektiski veicināta) un progresīva transformācija vai degradācija, kad tauta pakāpeniski panīkst, pagrimst. Tauta laika gaitā mainās; mainās tautas demogrāfiskais apjoms, mainās tautas starptautiskā vide, mainās tautas kultūra, un tas ir normāls process. Vēsturiski nākas pārliecināties, ka ir iespējama arī tautas identitātes degradācija. Tā tas ir tajā vēsturiskajā pieredzē, kad tiekamies ar civilizāciju, impēriju, valstu bojāeju, ko sekmē tautas identitātes degradācija. Neapšaubāmi, mūsdienās Rietumu civilizācijas norieta apstākļos ir iespējama tautu identitātes degradācija. Tā var izpausties dažādi. Piemēram, tautas identitātē var degradēties attieksme pret nacionālo suverenitāti, kad tautai zūd interese saglabāt valstisko neatkarību un tauta bez morāli psiholoģiskiem pārdzīvojumiem atsakās no politiskās un ekonomiskās brīvības. Valdošais politiskais spēks, kas ir izraisījis suverenitātes zaudēšanu, tautā netiek uzskatīts par apkaunojumu un nacionālo nodevēju, bet gan par nacionālo varoni. Suverenitātes nevajadzība liecina par tautas identitātes degradācijas kritiski bīstamo pakāpi. Par tautas identitātes degradāciju var norādīt tautas dzīves jēgas, konceptu, vērtību devalvācija. Tautas identitātes degradācijas pazīme ir mīcīšanās uz vietas bez nākotnes plāniem, dzīve bez stratēģijas, kad stratēģijas vietā ir atsevišķu oligarhisko grupu savtīgās intereses. Tautas identitātes degradācijas nepatīkama izpausme ir naudas un zagšanas (visplašākajā nozīmē) pārvēršana par tautas identitātes elementu.

Nauda

Cilvēka un apkārtējās pasaules attiecībās būtisks jautājums ir cilvēka eksistenciāli nepieciešamās vajadzības un cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības. Eksistenciāli liekās vajadzības ir vajadzības, kuru izcelsmē ir alkātība, godkārība, mantkārība. Tās ir vajadzības, bez kurām cilvēks var eksistenciāli iztikt. Cilvēka eksistenciāli liekās vajadzības stimulē tāds fenomens kā nauda. Pret naudu var izturēties kā pret narkotikām, alkoholu, kofeīnu un citām vielām, kuru lietošana kļūst vitāla nepieciešamība, jo ir iestājusies totāla atkarība no šīm vielām. Tas pilnā mērā attiecas uz naudu. Saskarsme ar naudu visbiežāk noslēdzas ar maniakālu velmi iegūt pēc iespējas vairāk naudas, kad nepastāv nekāda robeža iekārotās naudas apjomam. Pret naudu kā cilvēku nelaimi gudras personības izturas jau sen. Jau sen naudu uzskata par cilvēku paverdzinātāju. Tas cilvēcē ir masveida ieskats. Naudas reputācija ir negatīva. Nauda var paverdzināt ne tikai atsevišķus indivīdus, bet arī tautas, valstis. T.s. nacionālais kopprodukts un nemitīgā tieksme to palielināt reāli ir valsts dzīšanās pēc naudas. Reitingi šajā ziņā ir valstu sacensība naudas jomā. Naudas potenciālo lomu izmanto ideoloģijā. Tas, ko dēvē par materiālo ieinteresētību, faktiski ir naudas ieguves mērķa maskēšana, lietojot eifēmismu. Ideologi labi zina cilvēcē sastopamo negatīvo attieksmi pret naudu. Tāpēc ideoloģijā izmanto maskējošu terminoloģiju. Nauda ir cilvēku atsvešinātības avots un spēks. Nauda sēj naidu starp cilvēkiem. Nauda cilvēku atsvešina no citiem cilvēkiem. Pat no ģimenes locekļiem - brāļiem un māsām, vecākiem. Plaši ir sastopama atsvešinātība dažādos kolektīvos. Nauda ir sociālās atsvešinātības avots un spēks. Nauda cilvēkam paver iespēju izdarīt to, ko viņš nevar izdarīt, balstoties uz savām cilvēciskajām iespējām – fiziskajām, intelektuālajām, garīgajām. Teiksim, oligarhs nevar kā cilvēks fiziski pakļaut tautu. Taču viņš to var izdarīt ar naudu, uzpērkot tos spēkus, kuri var pakļaut tautu. Oligarhs var uzpirkt parlamentu, kas pieņem tautai naidīgus likumus. Oligarhs var uzpirkt valdību, kura realizē parlamentā pieņemtos likumus. Nauda var būt sava veida instruments cilvēku vērtējošā pārbaudē. Proti, ar naudas palīdzību var konstatēt, vai cilvēks ir matkārīgs, alkātīgs, vai viņš ir spējīgs piesavināties citu naudu utt. Ar naudas palīdzību var noskaidrot, cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs saprātīgi izlietot viņam uzticēto naudu, vai viņš viņam uzticēto naudu tūlīt nepārvērtīs cilvēka eksistenciāli lieko vajadzību apmierināšanai jeb naudu izmantos cilvēku eksistenciāli nepieciešamo vajadzību nodrošināšanai.

Uzvara

Kas patiesībā savā visdziļākajā būtībā ir „viedokļu plurālisms”, dažāda veida „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Tā patiesībā ir Rietumu civilizācijas diletantu un profānu uzvara, triumfs, sociālais sasniegums, morālais panākums, garīgā komforta ieguve. Kas ir Rietumu civilizācijas diletanti un profāni? Kāda ir šo fenomenu sociālā un bioloģiskā bāze? Atbilde ir zināma. Sociālā un bioloģiskā bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens 19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu komunikāciju, masu cilvēku. 20.gadsimtā sākās strauja visu dzīves segmentu masovizācija, kas praktiski izpaudās primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā varam novērot masu cilvēku emancipācijas gribu, spēku, ambīcijas. Masu cilvēki, protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav tikai fiziskā darba darītāji. Pie tam jāņem vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs. Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi, iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības. Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, uzmūrēs šķībi. „Baltās” rases demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”, „politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā. Piemēram, „viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši nosaukt par diletantiem  un profāniem. Tas būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.  

Konteksts

Mūsu analītiskā darbība tāpat kā cita veida darbība ir pamatīgi ierobežota. Varam pievērsties tikai ierobežota skaita problēmu, jautājumu, ideju risinājumam. Ja pievēršamies, teiksim, nākotnes cilvēka jeb postcilvēka analītikai, tad tas nenozīmē, ka nepastāv radniecīga problemātika citās jomās un dotais analīzes priekšmets neietilpst noteiktā kontekstā. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert visu kultūru un kultūras virzības visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas. Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Un prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert daudz vai „visu”. Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis konkrētiem analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma klātbūtni; proti, to, ka secinājumus par parādībām var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot tikai atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski to nespējam realizēt. Nākotnes cilvēka jeb postcilvēka ģenēze visplašākajā skatījumā ir jāsaista ar cilvēces garīgās vēstures trim posmiem: 1) mitoloģisko, 2) logocentrisko un 3) iracionāli plurālistisko. Pirmajā, mitoloģiskajā, posmā valdīja cilvēka ticība pārdabiskajam un cilvēka ticība pasaulei, kurā viss ir pareizi, patiesi saskaņā ar dievu gribu. Otrajā, logocentriskajā, posmā cilvēks visu laiku tikās ar nemitīgu cīņu starp pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso. Valda prasība cilvēkam kalpot tikai pareizajam, patiesajam, kas tiek iegūts, noliedzot nepareizo, nepatieso. Valda racionālisms un īstenības reāla struktūra precīzi definētu terminu, jēdzienu, kategoriju, slēdzienu, principu, pierādījumu, teoriju, metožu, likumu formā. Trešais, iracionāli plurālistiskais, posms ir 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka posms. Tajā valda uzskats, ka pasaule ir situatīvu nejaušību pasaule, kurā pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso nosaka katrs pats saskaņā ar savu vajadzību un subjektīvajām interesēm. Trešajā posmā izzūd racionālisms, loģiskums, patiesība, pareizība kā cilvēka eksistenciālās ideoloģijas pamats. Logocentrimu degradē neoliberālisms, plurālisma fetišizēšana, politkorektums, „uzskatu brīvība” u.tml. 21.gs. nākotnes cilvēka jeb postcilvēka apziņas tips pilnā mērā ir adekvāts trešā, iracionāli plurālistiskā, posma garam cilvēces esamībā. Faktiski vairs nevar būt runa par cilvēces esamību, bet gan nākas samierināties ar cilvēces esamības transformāciju postcilvēces esamībā.

Refleksijas par instinktiem

Ø  Mūsdienās aktuāla ir kulturoloģiskā psihoanalīze, psiholoģija, neirofizioloģija. To nosaka destruktīvās izmaiņas cilvēku evolūcijā, kas uzskatāmi atspoguļojas cilvēku neadekvātajā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Ja pirmās divas zinātniskās disciplīnas analizē dvēseli un garu, tad trešā disciplīna analizē nervu sistēmu. Ja neirofizioloģija u.c. zinātnes, piemēram, noliedz hipotēzi, ka cilvēkā spontāns agresivitātes instinkts ir no dzimšanas, tad kulturoloģiskā psihoanalīze un psiholoģija (sociālā psiholoģija) varētu izskaidrot vides lomu agresivitātes izpausmēs, kurām mūsdienās ir liela daudzveidība, sākot ar instinktīvi agresīvu tumsonisku izdarību un beidzot ar apzināti izplānotu un pat kolektīvi veiktu agresivitāti pret līdzcilvēkiem (viņu firmu, biznesu, nodarbošanos utt., kā arī pret valsti, sabiedrību).

Ø  Neironu loma instinktīvā uzvedībā nav izpētāma, jo smadzenes funkcionē kā sistēma; tāpēc nav izdalāmi (reducējami) neironi, kuri par kaut ko konkrētu atbild relatīvi patstāvīgi un izolēti no pārējiem neironiem.

Ø  Smadzenes, pieņemot lēmumu, balstās arī uz apkārtējās vides novērtējumu, un ne tikai akli izpilda komandu.

Ø  Instinkts ir bioloģiskā kategorija; kaislības ir rakstura kategorija – biosociālā kategorija, vēsturiski, sociāli, kulturoloģiski determinēta kategorija. Toties šai biosociālajai kategorijai ir tāds pats spēks un tāda pati vara kā instinktam – bioloģiskajai kategorijai.

Ø  Cilvēkiem ir vajadzīgs dzīves dramatisms; cilvēkiem piemīt dzīves dramatizēšanas noslieksme; ja cilvēki dramatismu neatrod dzīves saturā un formās, tad viņi paši rada kaut kādu dramatismu – sabrukuma, degradācijas, destruktivizācijas, deģenerācijas, norieta dramatismu; Rietumu cilvēkiem dramatisma alkas ir spilgti izteiktas. Rodams izskaidrojums ļoti populārajai nihilisma tendencei Rietumu kultūras un civilizācijas vērtējumos. Nihilisti nebija tikai Nīče, Špenglers.

Ø  Instinktiem ir motivējošs spēks; cilvēks tiecas dzīvot gan fizioloģiski (ķermeniski), gan garīgi; tāpēc ir instinkti un ir kaislības; instinkti vairāk attiecas uz fizioloģisko sfēru, kaislības – garīgo sfēru.

Ø  Pašanalīze ir ne tikai intelektuāls (prāta) process, bet arī dvēseles (sirds) process – vēlme emocionāli ietiekties sevī.

Biheiviorisms

Kā zināms, biheiviorisms (turpmāk – BH) ir psiholoģijas relatīvi patstāvīgs virziens. BH par izpētes objektu neuzskata apziņu, bet gan apziņas ārējos kairekļus un apziņas reakciju uz ārējiem kairekļiem. Citiem vārdiem sakot, BH ir uzvedības zinātne, zinātne par uzvedību, izturēšanos. BH zinātniskā biogrāfija sākās XX gs. pirmajos gadu desmitos ASV. BH ir amerikāņu intelekta produkts. Par BH pamatlicēju kļuva amerikāņu psihologs John Broadus Watson (1878 — 1958). 1913.gada 24. februārī Ņujorkā viņš nolasīja lekciju „Psiholoģija biheiviorista skatījumā”. Lekcija ļoti iepatikās amerikāņiem. 1914.gadā iznāca Vatsona darbs „Behaviour. Introduction to Comparative Psychology”. Autora pamatatziņa bija tā, ka psiholoģijas objekts ir cilvēka uzvedība. Tādu pieeju var dēvēt par loģisko pozitīvismu; viss subjektīvais (arī domāšana) netiek ņemts vērā. BH neinteresē instinkti, kaislības, afekti. Interesē vienīgi uzvedības tipi un uzvedības sociālie stimuli. BH diktatūra psiholoģijā (ne tikai) sākās XX gs. 20. gados, psiholoģijai atņemot iespēju pētīt instiktus, kaislības, emocijas. No cilvēka tika mākslīgi atdalīta „uzvedība”; psiholoģija kā zinātne par garu, prātu un dvēseli pārvērtās zinātnē par manipulēšanu ar uzvedību. BH zinātniskā attīstība kulmināciju sasniedza amerikāņu psihologa, izgudrotāja un rakstnieka Burrhus Frederic Skinner (1904 — 1990) darbībā. Daudzi psihologi pret BH un tā „skinerisko” interpretāciju izturas ļoti kritiski. XXI gs. sākumā šī kritika ir kļuvusi vēl aktuālāka sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu, degradācijas tendencēm. BH var uzlūkot kā industriālisma gara apkalpotāju. BH ir nodeva laikmeta vispārējam garam, sava veida zinātnes adaptācija destruktīvismā, pat kļūstot par destruktīvisma satelītu zinātnē. BH, Skinera aicinājums pētīt mehānismus, kuri stimulē uzvedību, paver ceļu sociālajai inženierijai un manipulācijām ar cilvēku uzvedību. Ja zina cilvēku uzvedības stimulēšanas mehānismus, tad cilvēki nonāk attiecīgā spēka (politiskā, ekonomiskā) varā. Cilvēki jau tāpat ir atkarīgi no ārējās vides: sabiedriskās domas, ideoloģijas, izglītības, garīgās kultūras, reliģijas, politiskajām, ekonomiskajām nostādnēm. BH, „skinerisms” vēl speciāli sakāpina šo atkarību; atkarībai tiek piedots mērķtiecīgs virziens. Taču BH, „skinerisma” popularitāti veicina arī cilvēku daba. Cilvēki vairās no garīguma, pašanalīzes, emocionalitātes, psihiskās metafizikas. Tāpēc cilvēki dod priekšroku BH, „skinerismam”, kas priekšroku dod racionālajam, empīriskajam, konkrētai pieredzei. Cilvēki baidās un izvairās no instinktīvisma, kā centrā ir neapzinātas tieksmes. BH ir pretstats instinktīvismam. BH cilvēka uzvedību nosaka skaidri apzināti konkrēti stimuli. Instinktīvismā uzvedības īstie zemapziņas motīvi ir slēpti un nav redzami eksperimentos. Tas atbaida cilvēkus. BH, „skinerisms” sniedz liberāli optimistisku skatījumu uz dzīvo. „Skinerisms” ir neierobežota optimisma ideoloģija buržuāzijai, mūsdienu neoliberālismam. Buržuāzija uz cilvēku vienmēr ir tikai lūkojusies kā uz sociālo atvasinājumu, bet nevis arī kā uz iedzimtu atvasinājumu. Viduslaikos, feodālismā cilvēks tika uzskatīts kā dabas atvasinājums, dabas produkts, dabas organiska sastāvdaļa. Cilvēkā visu nosaka viņa raksturs, bet nevis sociālā vide. „Skinerismā” cilvēkiem tiek iestāstīts un viņi tam tic, ka var izveidot labu sociālo iekārtu, valsti, sabiedrību. Skiners propagandēja pārliecību, ka piemērošanās vispārējās uzvedības normām ir laba un vajadzīga lieta. Ne velti „skinerisms” tiek dēvēts par oportūnisma psiholoģiju, sevi pasniedzot kā zinātnisko humānismu, kaut gan faktiski ir antihumāna teorija. „Skinerisma” ieskatā cilvēka uzvedības slavēšana ir īpašs manupulācijas mehānisms – efektīvs pozitīvs stimuls, panākot vēlamo cilvēku uzvedību. Skineram neinteresēja uzvedības mērķis, bet interesēja tikai „zinātnes” kompetence izmainīt uzvedību. Mērķi nosaka ideologi, politiķi, valdnieki. Turklāt „skinerieši” necenšas izprast un novērtēt uzvedības slēptos (neverbālos) motīvus sociālajos procesos. Uzmanība tiek pievērsta verbālajiem motīviem; proti, demagoģijai, ideoloģijai, kas parasti slēpj īstos motīvus; tātad vēlamās uzvedības mērķi. „Skinerisms” veicina egoisma un pašlabuma prioritāti: jāuzvedas tā, lai būtu pašam kaut kāds labums no savas uzvedības. Zinātniskajām teorijām vienmēr ir sociāls un politisks zemteksts, konteksts, ideoloģisks mērķis. Humanitārās zinātnes un sociālās zinātnes, šajā gadījumā psiholoģija, bez tā neiztiek. Tik tikko minētais mērķis BH, „skinerismā” ir ļoti izteikts. Kapitālisma sākuma stadijā zinātniskā, sociāli politiskā, buržuāziski ideoloģiskā doma balstījās uz instinktīvismu: cilvēku dzīves attīstība (evolūcija) kā konkurences cīņa, atbilstoši darvinisma mācībai. Kapitālisms nevairījās no konkurences un konkurences cīņas nežēlastības. Mūsdienu kapitālisms vairs neakcentē konkurences cīņas svētību, neizbēgamību, funkcionālo efektivitāti. Mūsdienu kapitālisms vēlas nevis konkurenci, bet kooperāciju transnacionālā līmenī. Mūsdienu kapitālismam nav vajadzīga konkurence, bet vajadzīga ir kooperēšanās. Kapitālismā ir izmainījušās kundzības metodes. XIX gs. tika proponēta transcendentāla pakļautība Dievam, karalim, zemes baroniem, novada kungiem. Kundzībai bija metafiziski visaptverošs spēks. Par kundzības subjektiem neklājās diskutēt. Bija jābūt bezierunu pakļautībai. XIX gs. kapitālismam bija vajadzīgi cilvēki, kuros visu nosaka bailes, bijība pret kungu, karali, Dievu. XX gs. kapitālismam vairs nav vajadzīgi bailīgi un bijīgi cilvēki. XX gs. kapitālismam un arī XXI gs. transnacionāli kooperētajam (integrētajam) kapitālismam ir vajadzīgi paklausīgi, elastīgi, viegli apmācāmi, viegli ietekmējami, viegli idejiski vadāmi, idejiski nepatstāvīgi cilvēki. Ja XIX gs. kapitālismā nākotnes mērķis bija privātās iniciatīvas maksimalizācija, katram pašam būt sava likteņa noteicējam, tad mūsdienu kapitālisma mērķis ir neierobežota peļņa un neierobežota patērēšana. Cilvēku uzvedība tiek manipulatīvi orientēta neierobežotai patērēšanai un neierobežotas peļņas attaisnošanai.

Ideoloģijas ABC

Ideoloģijai tāpat kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā noteiktas „ābeces” prasības. Ideoloģijas ABC ir jāievēro, ja ideoloģija ir adresēta tautas masām, vēloties, piemēram, valsts sociumu mobilizēt konkrētu politisko, sociālo, morāli tikumisko, estētisko, ekonomisko mērķu sasniegšanai. Ideoloģijas ABC ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatā cementēt tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus. Kas ir tautas arhetipiskie stereotipi? Tie ir tautas priekšstati par savu identitāti, savu sūtību, savu metafizisko specifiku no vēsturiskajiem pirmsākumiem līdz tagadnei, kā arī turpinoties nākotnē. Piemēram, ebreju tautai arhetipisks stereotips ir uzskats par ebreju tautas izredzētību cilvēces mērogā; vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu garu”; amerikāņu politiskā elite savai nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par amerikāņu sūtību glābt un pārvaldīt cilvēci (Zemes civilizācijas imperiālismu); krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs. Veidojot latviešu tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos stereotipus. Aktuāls ir jautājums, kādi ir latviešu arhetipiskie stereotipi. Jautājuma aktualitāti nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās apziņas odiozais raksturs, par ko nākas pārliecināties no XX gs. beigām, kad vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība, suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums. Ideoloģijas ABC katrā ziņā ietilpst prasība skaidri un visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus tautai, valstij, valsts nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. Ideoloģijas ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos segmentus: saimniecisko darbību, garīgo kultūru, morāli tikumisko segmentu, sociāli politisko segmentu, reliģisko segmentu, izglītības un zinātnes segmentu.