K.Popera slavenās grāmatas 1.sējumā 10.nodaļa saucas „Atvērta sabiedrība un
tās ienaidnieki”. Kā zināms, 1.sējums iznāca 1945.gadā krietnu laiku pirms
2.sējuma, kurā analizēta Hēgeļa, Marksa filosofija. 2.sējums iznāca 1965.gadā.
*
Platona politiskā programma ir totalitārisma programma, kaut gan tajā ir
iekļautas taisnīguma, gudrības, patiesības un skaistā idejas. Sastopama arī
laimes ideja – katrs pilsonis ir laimīgs. Lai tas notiktu, tiek veidota ideāla
valsts. Platona ieskatā laime iestājās tikai tad, kad katrs zina savu vietu
sabiedrībā un valstī. Valdnieks ir laimīgs savā tronī, karavīri ir laimīgi
armijā, vergi – verdzībā. Popers secina: totalitārisms senāk un vēlāk vienmēr
atbilst sociālajam pieprasījumam.
*
Slēgta sabiedrība: maģiska cilšu un kolektīvisma caurstrāvota sabiedrība.
Atvērta sabiedrība: indivīdi ir spiesti pieņemt lēmumus; iespējama šķiru
cīņa, jo pastāv atsevišķu indivīdu konkurence par augstākajām vietām
sabiedrībā; Popers runā par trešo sabiedrības tipus –„abstraktu sabiedrību”,
kurā indivīdi sadzīvo bez tiešiem kontaktiem; pāreju/revolūciju no slēgtas
sabiedrības uz atvērtu sabiedrību sāka grieķi.
*
Minētā pāreja/revolūcija notika neapzināti. Cilts iekārta sāka sabrukt tad,
kad pieauga iedzīvotāju skaits zemes īpašnieku šķirā. Vajadzēja veidot filiāles
– pilsētvalstis. Tas radīja kolonijas, tirdzniecību, jūrniecību. Cilts
sabiedrība kļuva ļoti raiba. Tas notika VI gs.p.m.ē. Radās jauna tipa sabiedriskā
apziņa, kritiskā domāšana, politiskā analītika, velme saglabāt cilts iekārtu,
kas veicināja sociālo spriedzi un opozīcijas rašanos. Radās tas, ko Popers nosauc
par „civilizācijas spriegumu”. Viņš saka, ka šī spriedze ir arī tagad, jo katrs
cenšas kaut ko panākt dzīvē, jo palielinās iedzīvotāju skaits un tādējādi arī
konkurence. Popers saka: „Tā ir cena, kura mums ir jāmaksā par to, lai būtu
cilvēki”.
*
Slēgtā sabiedrībā bija kastas. Bet pret to visi izturējās kā pret dabisku
parādību – Dieva lēmumu, maģisku spēku parādību. Turpretī atvērta sabiedrība
sākās ar šķiru rašanos un šķiru cīņas rašanos. Spartas vēsture ir cenšanās
apturēt atvērtas sabiedrības rašanos.
*
Jūras satiksmes un tirdzniecības rašanās bija galvenais avots individuālās
iniciatīvas un individuālās atbildības formēšanās procesā. Cilvēki sāka
aptvert, ka viņi paši ar saviem spēkiem kaut ko var panākt dzīvē. Demokrātija
radās reizē ar tirdzniecības, kuģniecības attīstību, kad cilts vadoņa gribas
vietā sāka prevalēt vairākuma griba. Sparta (oligarhija) pret Atēnām (demos).
*
Popers interesanti raksta: Atēnas savu demokrātiju varēja nostiprināt ar
imperiālistiskiem paņēmieniem, kuriem bija liberāls raksturs. Tā tiek runāts
par „liberālo raksturu” tāpēc, ka Popera laikā liberālismu izprata savādāk nekā
tagad neoliberālisma kroplību laikā.
*
Atvērtā sabiedrībā ieviešās egalitārās normas, bet ticības galvenais veids
– humānisms; atvērtās sabiedrības veidošanās laikā dzīvojošie grieķu filosofi
mācīja, ka cilvēciskie instinkti (valoda, paražas, likumi) nav maģisks
veidojums ar maģisku tabū spēku, bet gan pašu cilvēku veidojums, par ko
atbildīgi ir paši cilvēki.
*
Perikla runa bērēs apm. 50 gadus pirms Platona „Valsts” sagatavošanas ir
paraugs jaunā laikmeta atmosfēras raksturojumā. Atēnās: egalitāra
individuālisma tēzes, demokrāta tēzes, ka demokrātija nevar aprobežoties tikai
ar lozungu „valda tauta”, bet vēl ir vajadzība ticība prātam un humānisms;
nepieciešams arī patriotisms. Platons parodēja Perikla runu pēc apm. 50 gadiem.
Pēc apm. 5-6 gadiem tika sagatavots pamflets „Atēnu politija” – visvecākais
mums zināmais politikas teorijas traktāts (Popers). Galvenā ideja: demokrātijas
pasaules un oligarhijas pasaules konfliktā nevar būt kompromisa.
*
Pirmo antidemokrātisko ideoloģiju radīja Heraklīts; viņš bija pirmais
ienaidnieks atvērtai sabiedrībai. Ticība cilvēkam, egalitārisma taisnīgumam un
cilvēka saprātam (atvērtas sab.atribūti) netika akceptēta tūlīt. To saprata
Sokrāts, kurš atdeva dzīvību par šo jauno ticību, kaut gan viņš nebija Atēnu
demokrātijas līderis, atvērtas sabiedrības teorētiķis, bet bija Atēnu kritiķis.
Milzīga atšķirība, kā demokrātiju kritizē demokrāts (Sokrāts) jeb kā kritizē
totalitārisma adepts. Sokrāta intelektuālisma pamatā ir cilvēciskā prāta
egalitārā teorija kā universiāla izpratne par cilvēku; viņš cienīja
intelektuālo kautrību, paškritiku; labāk ir būt netaisnības upurim nekā pašam
būt netaisnīgam. Cilvēka individualitāte ir mērķis pats par sevi.
*
Protagors pirmais izvirza cilvēku visu interešu centrā. Taču pirmais bija
Sokrāts, kurš aicināja cienīt sevi un citus cilvēkus. Sokrāts radīja dvēseles
koncepciju, kas atsaucās uz eiropeisko civilizāciju. „Dvēsele”,- faktiski ir
runa individualitātes koncepciju, dodot priekšroku morālajiem aspektiem, bet
nevis metafiziskiem jautājumiem. Cilvēkā ir ne tikai ķermenis, bet arī tieksme
pēc patiesības, taisnīguma, labsirdības, skaistā, labdabīgā. Cilvēkā ir prāts –
intelekts. Cilvēks tiecās pēc intelektuālā godīguma. Sokrāta aicinājums „iepazīsti
sevi” ir atgādinājums par cilvēku intelektuālo ierobežotību. Individuālisms,
egalitārisms, ticība prātam, brīvības mīlestība bija jaunas parādības
demokrātijas pirmajā laikā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru