I.Šterna viedoklis

   Izcilā, bet latviešu tumsonīgajā sabiedrībā vāji pazīstamā vēsturnieka Indriķa Šterna abas grāmatas ir viens no visvērtīgākajiem ieguldījumiem mūsu pagātnes izpētē. Šeit tiek minēti vairāki interesanti un būtiski momenti no nodaļas „Senlatvija krusta kara priekšvakarā” un „Latviešu tautas veidošanās 14.un 15.gadsimtā”.

   Sociāli sīkākā vienība bija ģimene. Tālāk seko lielģimene – kopā dzīvo divas un trīs paaudzes. Senie latvieši lielģimeni sauca par saimi. Tajā bija apm. 30 cilvēki. Tālāk seko dzimta – ekonomiskā apvienība, asinsradniecība vai mīts par izcelšanos no kopīga senča. Dzimts teritorija bija ciems ar ciema novadu (laukiem, mežiem). Dzimtā varēja apvienoties apm. 25 lielģimenes. Dzimtu apvienība bija cilts: reāli kopīga vai mākslīgi pieņemta kopīga izcelsme, kopīga valoda, reliģija, tiesības un sociālā iekārta, vada cilts vecākais. Cilšu kopums veido tautu: valodas attīstība kopīga, paražas, garīgā kultūra, tiesības, teritorija. „Latviešu (Letten) pagānu zemes”,- tā iepazīstina Romas pāvestu Inocentu III 1203.g. ar Kaupo, lībju kunga, vizītes laikā Romā. Zemes sastāv no Semegallen, Selen, Letten, Kuren, Riezen, Liwen. Hronists Indriķis lieto latīņu vārdu „gens”, kas nozīmē pagānu tautas. Indriķis „gentes” apdzīvotās vietas sauc par „terra”: terra Semigallia, terra Lettia, terra Lyvonia, terra Selonia, terra Curonia. Latīņu „terra” – zeme. I.Šterns lieto „latgaļi jeb latvieši”. Viņš saka: „13.gs. vēl nevar runāt par latviešu tautu”. Viņš lieto jēdzienu „maztauta”, apzīmējot baltu un somugru ciltis. Indriķis savā hronikā etnonīmus „latvieši” un „latgaļi” lieto sinonīmiski. Tas, iespējams, tāpēc, ka lībieši sacīja „Lethi” vai „Lethigalli”. Latviešu tautas veidošanos nosacīja 3 faktori: migrācija, asimilācija un vienota vēsture. Galvaskausu pētījumi liecina, ka 10.-13.gs. starp maztautām pastāv antropoloģiskās atšķirības, bet 13.-17.gs. sāk izzust, kaut gan vēl lielā mērā saglabājās līdzās baltu elementiem senais somiskais (t.i., lībiskais) substrāts Kurzemē, Vidzemē. 15.gs. Vidzemes arhibīskapija tiek iedalīta latviešu daļā un lībiešu daļā; 18.gs. lībiskais novads jau pārlatviskots. Maztautu valodas bija krasi atšķirīgas – viens otru nesaprata. No 15.gs. maztautu etnonīmi izzūd. Oficiālajā vācu kancelejas valodā lieto „nevāci” vai „laucinieki” (lantlude). Lietoja arī vārdu „bauren” (zemnieki). 15.gs. beigās Livoniju vāci iedala igauņu daļā un latviešu daļā. 15.gs. beigās dokumentos parādās jēdziens „erffman” (dzimtcilvēks), kā arī „erff lude” (dzimtļaudis). 16.gs. tautas veidošanās process ir „izkristalizējies” – viena valoda. Vāci aizliedza kuršu valodu, lika pārņemt zemgaļu valodu. Tautas jēdziens viduslaikos neeksistēja.