Bioloģiskā piederība

   Rases pamatā ir fizioloģisko, fenotipisko un ģenētisko īpašību kopums. Rase ir ķermeniskā organisma fizioloģiskā identifikācija. „Dzeltenais” vienmēr paliek „dzeltenais”, ja arī viņš pats to neatzīst. Rases identifikācijā var izmantot antropometrisko pieeju (vizuālās atšķirības), kefalometriju (galvaskausu mērīšana), osteoskopiju (kaulu platuma un garuma izpēte), seroloģiju (asins seruma struktūra). Vienā rasē var būt modifikācijas – etniskās atšķirības bioloģiskajā ziņā (auguma konstitūcija, galvaskausa forma, acu, matu sejas krāsa, deguna forma u.c.). Etnosocioloģijā ir interesanta pieeja. Ja cilvēks sevi uzskata par latvieti, runā latviski, domā „latviski”, pieder latviešu kultūrai, tad viņa bioloģiskā un rases piederība nav svarīga. Viņš var līdzināties papuasam, aborigēnam, nēģerim, ķīniešu antropoloģiskajam tipam. Tiek uzskatīts, ka fizioloģiskajām, bioloģiskajām īpašībām nav nekā kopēja ar sociālajām īpašībām. Tāpēc gribas zināt, ko par to saka mūsdienu ģenētika. Piemēram, var jautāt, vai pastāv ģenētiski (bioloģiski) determinēts latviskais domāšanas veids? Vai mentalitāte ir bioloģiski nosacīta? Etnosam (ikdienā – tautai) piemīt bioloģiskā vienotība. To atzīst etnosocioloģija. Etnosa pārstāvji paaudzi pēc paaudzes ir bioloģiski līdzīgi. Taču vispār etnosocioloģiskā metodoloģiskā nepilnība pastāv. Visvairāk tas attiecas, ignorējot bioloģiskā un sociālā faktora koeksistenci. Mainoties bioloģiski, mainās arī sociāli. Sociālo problemātiku nevar pētīt atrauti no bioloģiskās evolūcijas – it kā bioloģiskais faktors neietekmētu sociālos procesus.