Atvērta sabiedrība: epizodes

K.Popers: buržuāziskajā iekārtā augstu tiek vērtēta brīvība un atbildība, ar prieku pieņemot iespēju atbildīgi domāt un rīkoties. Atvērtās sabiedrības galvenā ideja ir likuma vara; galvenie ir šādi principi: uzticība, godīgums, patiesība, taisnīgums. Civilizācijas mērķis vienmēr bija humānisms, saprātīgums, racionalitāte, vienlīdzība, atbildība. Svarīga loma bija nepieciešamībai cilvēkā attīstīt kritiskās spējas, izraujoties no pakļautības maģiskiem spēkiem, autoritātēm. Brīvības izraisītais šoks rada odiozu reakciju: velmi atgriezties pirmatnējā stāvoklī. Popera koncepcija/pieeja: kritiskais racionālisms.

*

Atēnas Perikls: ne visi ir spējīgi būt politiķi, bet visi var novērtēt politiķu darbību.

*

Hesioda vēstures koncepcija pesimistiska: cilvēce ir nolemta morālai un fiziskai degradācijai – izdzimšanai.

*

Heraklīts atklāja, ka pasaulē viss mainās. Viņš dzīvoja pārejas laikmetā, kad grieķu dzimtas aristokrātijai uzbruka „demokrātija”; ja dzimtas aristokrātijas valdīšanas laikā katrs zināja savu vietu, tad „demokrātija” tādu kārtību izjauca; tas vēsturē bija pirmais masu cilvēku/sabiedrības uzbrukums.

*

Platona vēsturisko izmaiņu koncepcija: jebkura sociālā pārmaiņa ir pūšana, sabrukšana un izdzimšana.

*

Platons: sievietes ir cēlušās no gļēviem un blēdīgiem vīriešiem; Dievs radīja visaugstāko no dzīvniekiem – cilvēku; no cilvēkiem radās citi dzīvnieki un citas dzīvās radības; putni radās no nekaitīgiem, bet vieglprātīgiem vīriešiem; zivis radās no vislielākajiem muļķiem, kādi vien bija cilvēkos sastopami.

*

Platons: katra revolūcija ir valdošās šķiras (elites) nesaskaņas, izjaucot sociālo līdzsvaru; pirmā sabiedrības forma bija dieviem līdzīgu cilvēku, gudru cilvēku cariste-pilsēta-valsts; taču sākās cīņa, ko veicināja alkātība, mantkārība, egoisms; ideāla valsts ir timogrātija – valda cēli karavīri, kuri cīnās par godu un slavu; oligarhija – bagātu ģimeņu valdīšana; demokrātija – brīvības cariste, kas noved pie nelikumības; Platons radīja Spartas, ideālas valsts, mītu.

*

Platons: nemīlēja demokrātiju, kurā parasti valda nesaskaņas, izvirtuļi, skopuļi, nekauņas, mežoņi, savu kaprīzu vergi, kuri dzīvo vienīgi savas iekāres apmierināšanai, pieēdās kā lopi, kaunu sauc par muļķību, bet saprātīgumu sauc par vīrišķības trūkumu.

*

Platons necieta arī tirāniju; tirāns izmanto cilvēku uzticību, rada savu armiju un pēcāk visus sev pakļauj; tirānam ir vajadzīgs karš, kas apvieno ap viņu sabiedrību.

*

Popers: 1) dabas likumi (Saules, Mēness riņķošana u.c.); 2) normatīvie likumi (nosaka cilvēku uzvedību utt.). Vēl: 3) socioloģiskie likumi. Antifonts bija pirmais, kurš runāja, ka visi cilvēki ir vienādi – visi elpo gaisu ar degunu un muti. Platons un Aristotelis neatzina cilvēku bioloģisko un morālo vienlīdzību.

*

Platons: sabiedrība rodas cilvēka nepilnvērtības dēļ; indivīdi ir atkarīgi viens no otra, tāpēc veidojas sociālie kolektīvi un valsts; sociālo kolektīvu un valsts kvalitāte ir atkarīga no cilvēku noslieksmes degradēties, sabrukt, izdzimt, pagrimt; ideāla valsts ir totalitāra valsts, kurā valdošā šķira pati tiek stingri kontrolēta un tā stingri kontrolē „cilvēku ganāmpulku”; Platons egalitārismu atzina par ļoti bīstamu izpausmi.

*

Platona patiesības filosofija: 1) dabisko privilēģiju princips (visi nav vienādi dzimuši); 2) holisma un kolektīvisma princips (pretstatā vispārējiem individuālisma principiem);  3) katra indivīda pienākums saglabāt un stiprināt valsti (pretstatā principam, kad valsts aizsargā indivīdus).

*

Platona socioloģiskā intuīcija sacīja, ka individuālisms kā demokratizācijas forma ir bīstama lieta; individuālisms ir bīstama garīgā revolūcija, it kā atbrīvojot indivīdu. Platons ienīst indiduālo brīvību, kas grauj valsti, sociālo kolektīvu. Platons ir totalitārisma „Dievs”. Īpaši darbā „Valsts”. Platona radikālais kolektīvisms gūst virsroku. Mūsdienās (bet ne tikai mūsdienās) humānistiskā ētika aicina taisnīgumu izprast egalitāristiski un individuālistiski; Platons tādu pieeju neatbalstīja. Platona morāles kodekss ir kolektīvistiskā un plurālistiskā utilitārisma morāles kodekss. Morāles kritērijs – valsts intereses. Tikumība ir politiskā higiena. Tā ir totalitārisma ētika Popera ieskatā. Katra šķira paliek savā vietā valsts interesēs.

*

Morālais intelektuālisms:  labais (laba un pareiza rīcība) + gudrais (gudra rīcība); ja cilvēks zina, kā darīt, tad viss ir labi; ja nezina, kā darīt, tad rodas morālās kļūdas; Sokrātam par gudrību liecināja atziņa „Cik maz es zinu!”; Platons atļāva valdniekiem melot – „cariskie meli”; Popers saprata, ka totalitārisms vienmēr tiecas apmierināt reālu sociālo nepieciešamību, ko atbalsta tauta.

*

Popers: atvērtas sabiedrības elementi: atbildība (individuālā), konkurence starp indivīdiem; iedzīvotāju skaits nosacīja pāreju no slēgtas sabiedrības uz atvērtu sabiedrību – demokrātijas un individuālisma sabiedrību. [Uz kādu sabiedrību mēs pārejam savos demogrāfiskajos apstākļos?]

*

Cilvēku skaita pieaugums valdošajā šķirā radīja sociālo spriedzi; radās jauna šķira – tirgoņi; tirdzniecības komerciālā iniciatīva sekmēja individuālisma veidošanos, individuālās iniciatīvas lomas pieaugumu un individuālo neatkarību; radās velme gan sagraut, gan aizsargāt veco dzīves veidu – cilšu kopienas dzīves veidu; radās visas civilizācijas spriedze; [ mums ir jāsamierinās ar šo spriedzi, jo to veicina ne tikai cilvēku skaita pieaugums, bet arī zināšanu pieaugums, kas palīdz izdzīvot demogrāfiskajā kāpumā; spriedze ir cena par iespēju būt cilvēkiem;]

*

Morālā shizma (šķelšanās): sabiedrība sašķēlās izglītotajos un neizglītotajos; Aristotelis: ja profesionālis iesaistās amatieru vidē, tad profesionālis tiek diskvalificēts; Platonam jebkura izmaiņa ir pagrimums; jebkura parādība sākās visideālākajā formā un turpmākajā vēsturiskajā gaitā pakāpeniski degradējās – pagrimst, izdzimst. Tas attiecas arī uz cilvēku. Aristotelis pieļāva arī progresīvas izmaiņas.