Pasaules zinātniskajā vidē sāk dominēt evolucionisma domāšanas stils. To
var uzskatīt par racionālisma jaunu tipu.
*
Evolucionisms XIX gs. otrajā pusē sākās dabaszinātnēs, bet XX gs. arī
tehniskajā un humanitārajā zinātniskajā izziņā, kļūstot kulturoloģisks faktors.
*
Evolucionisms kā attīstības koncepciju pamats, kā arī metodoloģiskā pieeja,
bet galvenais – zinātniskā paradigma.
*
Evolucionisms un kulturoloģija: 1) pagātnes izpratne no evolūcijas
viedokļa; 2) tagadnes un nākotnes izpratne no evolūcijas viedokļa.
*
Antroposfēras koevolūcijas izpratne – saistībā ar ģeosfēru, biosfēru,
tehnosfēru, kosmosfēru un noosfēru.
*
XXI gs. dažādās zinātnēs izkaisītās zināšanas sāk koncentrēties vienā
transzinātnē (kompleksā), radot jaunu pasaules zinātnisko kopainu. Mikro,
makro, mega..- tāda sintezējošā paradigma ir evolucionisms (debesspolitika,
sinerģētika, kulturoloģija).
*
Realitātes veidi: 1) dabiskās izcelsmes nedzīvā matērija; 2) dzīvā
(biogēnā) matērija un tās augstākais produkts – cilvēks; 3) nedzīvā mākslīgās
izcelsmes (tehnogēnā) matērija. Visas sistēmas ģenētiski saistītas; veidojas
ģenētiski saistītas planetārās evolūcijas etapi.
*
Cilvēka līdera stāvoklis ir vēsturiski pārejošs; cilvēks ir līderis tikai
kādu laiku; agrāk līderis bija daba, pēc tam cilvēks; nākotnē (pašlaik –
daļēji) – mākslīgais prāts. Tas ir cilvēka apātijas, pagrimuma avots.
*
Planetārā izziņa kā mūsdienu izziņas problēma (planetārais evolucionisms);
antroposocioģenēze planetārajā evolucionismā; antroposfēra kā planetāra
sistēma; antroposfēras attīstības robežas; noosfēras rašanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru