Jēdziens „alarmisms” cēlies no franču valodas (alarmisme –trauksme). Jēdzienu lieto
sociālo procesu raksturojumā, kad zināmiem notikumiem nākas pievērst īpašu
uzmanību, jo tie sabiedrībā var izraisīt lielas grūtības un draudīgas sekas.
Jēdziens populārs bija XX gs. 70.gados sakarā ar t.s. pasaules globālo problēmu
fiksāciju Romas kluba analītiskajos pārskatos. Trauksmi izraisīja ūdens,
pārtikas produktu nepietiekamība, dabas piesārņošana, cilvēku lielā dzimstība. Alarmisms
kā sociāla parādība ir radniecīgs citām sociālajām parādībām. Piemēram,
pesimismam un t.s. pasaules skumjām (Weltschmerz;
mal du siecle). Pesimisms ir mūžsena izpausme, sastopama Bībelē - Vecajā
derībā (Ekliziasts, II, 17). Buda bija pesimists; pesimisti bija Seneka,
romantisma literāti Bairons, Leopardi, Šatobrians, Missē, Heine u.c. Pesimisms
ir viens no eiropeīdu filosofiskās domas galvenajiem novirzieniem, pret
Eiropas/Rietumu civilizāciju/kultūru izturoties ļoti kritiski. Zināma
kvintesence šajā ziņā ir Špenglera slavenā grāmata, piedāvājot bioevolūcionistiskas
metaforas. M.Vēbers pesimistiski bēdājās par kapitālisma izkropļošanos
birokratizācijā un patērēšanas hēdonismā. Iļja Mečņikovs rakstīja par pesimisma
izplatību jaunatnes aprindās. Eshatoloģiska retorika bija izplatīta Eiropā
viduslaikos. XXI gadsimtā pesimisms uzplaukst, jo Rietumu
civilizācijas/kultūras stāvoklis vairs nav tikai krīzes spazmātiska epizode,
bet neapšaubāma bojāejas liecība. Nevar būt runas par krīzi kā ciklisku
korekciju pasaules ekonomikas un politikas strukturālajā disproporcijā.
Tiekamies ar kaut ko intriģējošāku un fundamentālāku. Jēdzienu „pasaules
skumjas” izdomāja vācu rakstnieks Žans Pols 1810.gadā. Tas ļoti iepatikās
literāri radošiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru