Socioloģiskie novērojumi

§  Politiskās domāšanas līmenis ir adekvāts domāšanas tipam attiecīgajā laikā; tāpēc sociālā sfēra, politiskā sfēra ir sekundāra; primārā ir garīgā sfēra; tajā skaitā metafizikas vieta garīgajā sfērā, spējot domāšanu orientēt uz visbūtiskākajiem, ideāli abstraktajiem, jautājumiem. Vara, īsta vara, vienmēr nāk no „augšas”; tātad no garīgās varas, kura sankcionē politisko varu; citi varianti ir parodijas.

§  Vēsturē sociālā haosa avots ir cilvēku vienlīdzības (t.i., vienādības) fetišizēšana, kas, protams, ir liela viltība, ideoloģiskā demagoģija, neņemot vērā katrā cilvēkā iedzimto individuālo specifiku un tās nosacīto cilvēku nevienlīdzību (nevienādību).

§  Jēdziens „vienlīdzība” Rietumu sabiedriskajā apziņā nostiprinājās XVIII gs. pateicoties jēdziena hipnotizējošajai iedarbībai, kas saskanēja ar ļaužu masu uztveres līmeni – prasību pēc „humāniem” jēdzieniem un humānām domas konstrukcijām. Jēdziens „vienlīdzība” tāpat kā citi jēdzieni citos laikos neradās spontāni, pašiniciatīvi. Jēdziens saskanēja ar sabiedrības idejisko noskaņojumu. Jēdziens kalpoja tā laika elitei konfrontācijā ar baznīcu, tās diktatūras vietā vēloties ieviest „demokrātiju” un „demokrātiskumu” attieksmē pret cilvēku. Par modīgo dogmu „vienlīdzība” diskusijas nenotiek tāpat kā diskusijas vienmēr nenotiek par jebkurām modīgām dogmām. Diskusijas netiek pieļautas. Jēdziena apzīmētais koncepts tiek pasniegts kā absolūta patiesība, cilvēkos izraisot sentimentālu reakciju un demokrātiskas ilūzijas. Jēdziens „vienlīdzība” viegli pārvar terminoloģiski kritisko saprotamības/nesaprotamības robežu, tāpēc masām ir ātri uztverams un strauji ieviešās sabiedrības kolektīvajā domāšanā. Cilvēkiem patīk dabas dotās hierarhijas noliegšana un būt visiem „vienlīdzīgiem”. Tas kāpina pašapziņu, pašvērtību.

§  Demokrātijas ideoloģiskais pamatojums ir neloģisks. Tauta nevar būt vienlaicīgi „vadāmais” un „vadītājs”. Taču „vadītāji” (elite) tautai iestāsta, ka tauta pati valda, un tauta tam labprāt tic. Neloģiskuma retušēšanai tika izdomāta „vispārējā balsošana”, balsotāju „vairākuma” ticība, ka balsotāju „vairākums” valda, kaut gan šo balsotāju „vairākumu” „mazākums” (elite) var viegli vadīt sev vēlamā virzienā.

§  Masu psiholoģija liecina, ka mentālās reakcijas, kuras rodas pūlī apvienotiem indivīdiem, izpaužās kolektīvās psihozes formā un atbilst viszemākajam intelekta līmenim, kāds sastopams pūlī esošajiem indivīdiem.

§  Demokrātiskā (t.i., pseidodemokrātiskā) egalitārā tendence izlīdzinoši, nolīdzinoši atzīst principu, ka visiem cilvēkiem jādod vienādas tiesības un iespējas. Tajā skaitā vienādas tiesības un iespējas nepiedalīties sabiedrības labā veltītos pasākumos. Egalitārā tendence sasaucās ar individualizācijas tendenci, kas dzīvē izraisa asus konfliktus starp cilvēkiem, kuri vēlas darboties sabiedrības labā un cilvēkiem, kuri nevēlas to darīt un nav spējīgi sevī izvēlēties kompromisu kolektīvo interešu vārdā. Tādējādi sociālo interešu ceļā ir stājies gan egalitārisms, gan individuālisms, katrs savā veidā spējot attaisnot savu nevēlēšanos darboties sabiedrības labā.

§  Demokrātiskuma ideoloģija tiecās noliegt elites ideju un varas esamību; demokrātija tiek pretstatīta aristokrātijai, kas etimoloģiski nozīmē „labāko vara”, „elites vara”; praktiski demokrātija balstās uz kvantitāti, bet aristokrātija balstās uz kvalitāti; īsta elite var būt tikai intelektuālā elite; aristokrātija asociējās ar intelektuālo eliti; buržuāzija asociējās ar parvēniju „eliti”. No sociālā haosa vienīgais glābšanās ceļš ir intelektuālisma atdzīvināšana, radot intelektuālo eliti.