Materiālisma civilizācija

Jēdziens „materiālisms” radās nesen, to izdomāja Leibnics, kurš dzīvoja XVII-XVIII gs. mijā. Mūsdienās ir sastopams atvasinājums „materiālisma civilizācija”, to attiecinot uz pragmātisko pieeju dzīvei, izziņai, zinātnei, vispārējo orientāciju uz reāliem fenomeniem. Šajā civilizācijā pragmātisms tiek saukts par veselo saprātu; tiek atzītas tikai jutekliski iegūtās zināšanas. Valoda, kas vienmēr liecina par domāšanas tipu, neatzīst metaforas, tēlainu stilistiku. Naidīgi izturās pret tiem, kuri pasaules uztveres pragmatizācijā saskata pašapmānu. Nav pieņemama atziņa, ka pragmātisms veicina vienaldzību pret patiesību, kas nav iespējama bez metafizikas. Materiālisma civilizācijā dzīves centrā ir ražošana, komercija, finanses, politika. Pret cilvēkiem izturās, ņemot vērā viņu materiālo stāvokli. Cilvēku dzīves kritērijs ir materiālā labklājība. Materiālisma civilizācijā ir sastopams „vēsturiskais materiālisms”. Tā pamatā ir tēze, ka cilvēces vēsture ir ekonomiskā vēsture, kā arī šķiru cīņas vēsture. Materiālisma civilizācija ir Rietumu civilizācija, kuru melīgi dēvē par kristiānisma civilizāciju, Bībeles civilizāciju, kaut gan eiropeīdu civilizācijā jau vairākus gadsimtus valda antireliģiska apziņa, materiālistiski, bet nevis reliģiski, orientēta apziņa. Rietumu materiālisma civilizācijā dominē pašapmāns, kam ir ideoloģisks, politisks, savtīgs mērķis. Lai sasniegtu šo mērķi, Rietumu materiālisma civilizācijā kalpo masu komunikācija, masu ideoloģiskā zombēšana, meli, demagoģija. Tas, ar ko lepojās materiālisma civilizācija, ir pagrimuma, norieta, bojāejas cēlonis, sākot ar racionālismu, progresu, individuālismu, demokrātiju un beidzot ar brīvu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus. Materiālisma civilizācijā valdošā garīgā atmosfēra ir veicinājusi Rietumu ļaužu alkas pēc prozelītisma: jaunas ticības, faktiski sektantisma, pieņemšanu vai jaunas politiskās, filosofiskās, ekonomiskās mācības pieņemšanu un aklu dievināšanu. Prozelītisms faktiski ir kulta, elku pastāvīga nepieciešamība, kad garam, prātam un dvēselei nepārtraukti ir vajadzīgs kaut kāds jauns vispārējās dievināšanas un pielūkšanas objekts. Visjaunākajos laikos tādi objekti kļūst homoseksuālisti, perversiju autori „mākslā”. Prozelītisms dara aklus: cilvēki nav spējīgi apjēgt savu kaislību infernālo raksturu. Prozelītisms kā intelektuālais un morālais debesskrāpis materiālisma civilizācijā kļūst savdabīga bāka jūras krastā, norādot ceļu uz elli. Materiālisma civilizācijā nav vietas metafiziskajai doktrīnai, kas atbalsta vienīgi garīgumu, tīru domu, ideju, tēzi, teoriju bez praktiskā labuma radīšanas, kā doktrīna aptverot visu dzīvi, visas realitātes, esamības formas un atbalstot vienīgi tīru intelektu.