Mūsdienās par individuālismu sauc morāles principu, kā arī socioloģisko un
ētisko mācību, kuras pamatā ir indivīda autonomija, absolūtas brīvības un
absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana
sabiedrības interesēm. Šajā vārdnīcās lasāmajā definīcijā ir daudzi zemūdens
akmeņi, kā arī viltīga demagoģija. Piemēram, ko nozīmē „absolūta brīvība” un „absolūtas
tiesības”? Viltīga demagoģija ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības
interesēm. Tāpēc individuālismu dēvē par profanāciju – izkropļošanu,
sagrozīšanu, primitivizēšanu, kas patiesībā ir necienīga izturēšanās pret cilvēku,
ideoloģiski devalvējot cilvēka cienījamību, nozīmīgumu. Individuālisms ir
sagrāvis tradicionālo kognitīvo struktūru attieksmē pret cilvēku. Individuālismu
var uzskatīt par Rietumu civilizācijas sabrukuma lielāko iemeslu un Rietumu
cilvēku lielāko nelaimi, uzkurinot eiropeīdos piezemētākās, primitīvākās
cilvēciskās īpašības, kuras ir pretrunā un kaitīgas jebkādam patiesam garīgumam
un patiesam intelektam. Individuālisms neatzīst intelektuālo intuīciju un
metafiziskās zināšanas, izraisa intelektuālo anarhiju – pašmērķīgas oriģinalitātes
tendenci. Individuālismā attīstās ideju, zināšanu personalizācija, pierakstot
idejas, zināšanas sev, kas nebija iespējams tradicionālajā civilizācijā.
Individuālismā eksistē patiesības noliegšana, patiesības vietā prioritāti
piešķirot empīrismam, pragmātiskai lietderībai. Jaunajos laikos Rietumu
intelektuālajā domā nostiprinātajā kartezismā (cenšanās racionālistiski traktēt
dabu un domāšanu) atspoguļojās laikmetā valdošā tieksme visu racionalizēt dabā
un cilvēka domāšanā. Individuālisma izpausme reliģijā ir protestantisms, kas
laika gaitā radīja „viedokļu plurālismu”; proti, doktrīnu, ka katra cilvēka
viedoklis ir jāuzklausa pat tad, ja tas nebalstās uz zināšanām. „Brīvais
kriticisms”, „kriticisma plurālisms” patiesībā stimulē liekulību, melus,
demagoģiju, zombēšanu, nepatiesības izplatīšanos, reliģijā veicina sektantismu –
katrs drīkst izveidot savu sektu!? Individuālisms uzbūvēja amorālisma
platformu, jo arī morāles normas tiek traktētas no „plurālisma” pozīcijām.
Individuālisms nostiprināja individuālistisko fantāziju laikmetu, kurā
zināšanām vairs nav nekāda loma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru