Diahronija

Mūsdienās Rietumu civilizācijas bojāejas laikmetā spilgti izpaužās diahronijas trūkums; proti, loģiski secīgas virzības trūkums, kad parādības un procesi savā vēsturiskajā virzībā pakāpeniski sasniedz jaunu kvalitatīvu un kvantitatīvu līmeni. Teiksim, pret cilvēces evolūciju ir pamats izturēties kā pret diahronisku parādību. Senatnē valdošo mežonību un mīta lomu cilvēku apziņā pakāpeniski nomainīja civilizētība ar logosu cilvēka apziņā, kad ar jēdzienu „logoss” vienā vārdā apzīmē cilvēka apziņas stāvokli, kura struktūrā ietilpst jēdzieni, kategorijas, definīcijas, domas, slēdzieni, sakarības, pamati, principi, cēloņi, argumentācija, pierādījumi, pētījumi, hipotēzes, teorijas, metodes, likumi, zinātne, sapratne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Tādējādi jēdziens „logoss” apzīmē to visu, kas tradicionāli asociējās ar cilvēka normālu intelektuālo darbību, balstoties uz veselo saprātu, loģiskumu, racionalitāti, zināšanām utt. Logosa pretmets ir mīts, kas ir izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai. Tiek uzskatīts, ka mīts cilvēka evolūcijā bija vissenākais apziņas saturs. Cilvēks garīgi pilnveidojās un laika gaitā mītu apziņā nomainīja logoss. Turpretī mūsdienās nākas konstatēt logosa izzušanu, un logosa vietā atkal sāk dominēt mīts, kas liecina par atgriešanos mežonībā un kolektīvās bezapziņas sfērā, ko savā laikā analizēja Jungs. Mežonība ir sava veida sociālās kolektīvās bezapziņas sfēra, kurā valda arhetipi, mīti. Sociālās kolektīvās bezapziņas sfēras pretmets ir sociālā logosa sfēra, kad sabiedrisko apziņu nosaka logoss, bet nevis arhetipi un mīti, kā tas ir sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā. Protams, tagad mēs zinām, ka cilvēces vēsturē sabiedriskajā apziņā mīti un arhetipi nekad nav pilnā mērā izzuduši. Sabiedriskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā kopā ar sociālā logosa sfēru. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskā apziņa vienmēr ir sastāvējusi no patiesības (logosa) un himēriskuma (nerealizējamas fantāzijas augļiem). Tātad runa var būt tikai par dominēšanu, prioritāti, tendenciozitāti, kad zināmā laika posmā un zināmos sociālajos apstākļos priekšroka ir patiesībai vai himēriskumam. XX gadsimtā eiropeīdu kontingentā sociālā logosa sfērā strauji nostiprinājās hēdonisms, jutekliskums, materiālisms, izturoties pret īstenību no baudas, emocionāli jutekliskas, labuma un izdevīguma viedokļa. Par sociālā logosa sfēras degradāciju Rietumos rakstīja daudzi zinātnieki (sociologi) un filosofi. Savukārt XX gadsimta beigās uzmanība tika pievērsta sociuma fundamentālai kvalitatīvai metamorfozei; respektīvi, pagrimumam. Logosa inflācija kļuva ikdienišķa izpausme. Mūsu gadsimta sākumā nācās atzīt postcilvēku ģenēzi, apliecinot diahronijas trūkumu.