No XVIII gs. beigām Rietumu antropoloģija (humanitārā
doma) bībeliskajam baznīcas kreacionismam (dzīvo dabu skaidro kā Dieva radītu)
centās pretstatīt evolucionismu, kas ieviesās astronomijā, ģeoloģijā, fizikā,
ķīmijā, bioloģijā; arī sociālajā un kultūras antropoloģijā, kuru V.Ostvalds XX
gs. sākumā ieteica apvienot kulturoloģijā. 1768.gadā skotu filosofs Ādams
Fergusons rakstīja, ka cilvēce
evolucionē; evolucionēšana notiek, pārejot no vienas stadijas uz otru stadiju šādā
variantā: mežonība – barbarisms – civilizācija. Evolucionisma izmantošanai bija
sliktas sekas. Izziņas un izpratnes procesi tika vienkāršoti, primitīvi
shematizēti; marksisms jūsmoja par evolucionismu, jo tas bija gaismas stars
baznīcas izplatītajā tumsā. Evolucionisma kulminācija kļuva darvinisms.
Evolucionisms atsacījās no metaforizācijas saskarsmē ar neformalizējamu
materiālu. Principā apgūt, apdomāt neformalizējamu materiālu var tikai ar
metaforu palīdzību. Piemēram, šodienas demogrāfisko pāreju nākas metaforizēt,
jo pamatā nespējam to izskaidrot. Ar spēju metaforizēt cilvēks atšķiras un,
cerams, vienmēr atšķirsies no gudrām mašīnām; cilvēka metaforiskā valoda
atšķiras no mašīnu valodas. Evolucionisms pamatīgi apslāpēja metafizikas
enerģiju, metafizikas vajadzības izpratni kā zināšanu transcendentālo avotu.
Cilvēki sāka kaunēties no metafizikas – tieksmes izprast būtību un pievērsties
tam, kas nav formalizējams sausā racionāli loģiskā konstrukcijā. Metafizikas
nostumšana malā neļauj intelektuāli, emocionāli, garīgi balstīties uz parādību,
tradīciju, procesu, tendenču pirmsākumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru