Tradicionālisms

Integrālā tradicionālisma pamatlicēja Genona ieskatā kristiānisma pasaule sāka irt XIV gs.; sairšanas sekas bija Atdzimšana, Reformācija, atraujoties no Tradīcijas (mistiski ezotēriski skaidrota pirmsākuma, kas ir pazaudēts). Atdzimšanā atraušanās no Tradīcijas notika mākslā un zinātnē; Reformācijā – reliģijā. Atdzimšana faktiski bija grieķu-romiešu civilizācijas imitācija – mākslīga ideoloģiskā darbība un ārējo formu atdarināšana bez gara un dvēseles. Zinātne sāka pievērsties empīriski iegūtā materiāla izpētei, lai gūtu praktisku labumu. Atdzimšanas populārākais jēdziens „humānisms” bija cilvēku orientēšana uz piezemētām lietām, piezemētu attieksmi pret cilvēku, kad cilvēciskums faktiski ir savu instinktu apmierināšana, materiālo vajadzību apmierināšana; humānisma kaislība cilvēkos tika uzkurināta tādā mērā, ka neviens vairs to nespēja apmierināt, kas tāpēc stimulēja šķiru cīņu, sociāldarvinismu, sociālo cīņu vispār.

Tradicionālisma pasaules uzskats vienmēr visos laikos paliek viens un tas pats. Šī pasaules uzskata pamatā ir intelektuālie principi, kuros atspoguļojās metafiziskas zināšanas jeb Sophia Perennis – mūžīgā gudrība. Piemēram, princips par primordiālo tradīciju (lat. primordialis – sākotnējais, pirmradītais, īstais). Tradicionālismā par primordiālo tradīciju dēvē garīguma sākotnējo saturu, kura centrs ir metafiziskā mācība par pirmprincipu un tā manifestācija simbolos, kuri pāriet no viena laikmeta uz otru laikmetu un vienmēr liecina par pirmprincipa klātbūtni. Citiem vārdiem sakot, tradicionālisms akcentē visu parādību un procesu sākumu, un tradīciju cienīt sākumu; primordiālā tradīcija ir tradīcija cienīt sākumu; šo sākumu var iegūt, pateicoties intelektuālajai intuīcijai; zināšanas par sākumu ir absolūtas zināšanas jeb metafiziskas zināšanas; patiesas metafiziskas zināšanas var iegūt tikai ar intelektuālās intuīcijas palīdzību. Antīkajā kultūrā, viduslaikos nebija domāšanas racionālisms Dekarta variantā, kas nostūma malā intelektuālo intuīciju, kuru atzina antīkajā kultūrā un viduslaikos. Pēc Dekarta tīrā garīguma vietā sāka dod priekšroku matērijas apjūsmošanai – evolucionismam, progresa filosofijai, pozitīvismam. Rietumu racionālisms fanātiski tiecās pēc darbības ātruma, darbības daudzveidības, darbības nepārtrauktības, darbības rezultātiem. Rietumu racionālismam neinteresē Tradīcija.